Tag Archives: krimiķis

Žoels Dikērs „Patiesība par Harija Kebēra lietu” jeb “N-O-L-A, mīļā Nola, nemeties uz ceļiem!”

Izdevējs: Zvaigzne ABC, 672 lpp.

Izdevēja apraksts:
1975. gada 30. augusts – diena, kad piecpadsmitgadīgā Nola Kellergena pamanīta iebēgam mežā pirms pazušanas; diena, kas ļoti izmainīja mazu pilsētu Ņūhempšīrā.
Trīsdesmit trīs gadus vēlāk. Markuss Goldmens, slavens un daudzsološs jaunais rakstnieks, ir nonācis strupceļā, jo nav spējīgs uzrakstīt romānu, kuru izdevējs gaida no viņa jau pēc dažiem mēnešiem. Viņš nolemj apciemot savu draugu un skolotāju Hariju Kebēru, šobrīd vienu no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem, lai meklētu palīdzību un atbalstu. Markusa plānus maina sensacionālā ziņa, ka Harijs Kebērs tiek apsūdzēts par Nolas Kellergenas slepkavību, ar kuru, kā zināms, Harijs bijis pazīstams. Markuss pamet visu un dodas pie drauga uz Ņūhempšīru, lai šajā lietā veiktu pats savu izmeklēšanu. Lai pierādītu Harija nevainību, glābtu viņa rakstnieka un pasniedzēja karjeru un galu galā arī pašam sevi, Markusam jāatrod atbildes uz trim jautājumiem, kas visi kaut kādā neizskaidrojamā veidā ir saistīti.
Kurš nogalināja Nolu Kellergenu?
Kas notika Ņūhempšīrā tajā 1975. gada vasaras dienā?
Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?

Ja reizi visi izsakās par Kebēru, tad visi 🙂

 Sākšu ar pozitīvo – grāmata tiešām aizrauj, un lasās ļoti ātri, neskatoties uz lielo lapaspušu skaitu, kaut gan tas ir nedaudz mānīgs – ir ārkārtīgi daudz dialogu, kur varoņi apmainās ar nepaplašinātiem un knapi paplašinātiem teikumiem, kuri katrs ir salikti kārtīgi savā rindiņā, tā ka lasīšanas ātrums šai grāmatai, vērtējot pēc lpp/h ir krietni virs vidējā.

Otra pozitīvais aspekts šai grāmatai ir autora centieni rast atbildi jautājumam “Kā uzrakstīt veiksmīgu un patiesu grāmatu?” – grāmatas rakstīšanas process un mentora Harija padomi jaunajam māceklim Markusam lielākoties ir baudāmi. Un arī negaidītais, ar grāmatas rakstīšanu saistītais noziegums bija interesants pārsteigums, kuru es nekādi nebiju paredzējis.

Viss pārējais grāmatā, kas attiecas uz Nolas slepkavību un Harija un Nolas aizliegto mīlas stāstu, ir vairāk vai mazāk bēdu ieleja. Viss tiek pastāstīts, nevis parādīts. Mums ir jānotic milzīgai mīlestībai “kāda gadās vienreiz mūžā un arī tad ne katram”, taču vienīgais kā tas tiek parādīts ir nemitīgi dialogi mīlnieku starpā n-variācijās atkārtojot “N-O-L-A mīļā Nola. Mēs nedrīkstam būt kopā!” un “Harij, mīļais mēs būsim laimīgi līdz mūža galam” + nemitīga kaiju barošana, okeāna vērošana un pāris Nolas mīlestību apliecinošas darbības, kuras lika izbolīt acis. Un fragmenti no Kabēra “amerikāņu 20.gs literatūras nozīmīgākā darba” Ļaunuma saknes arī ir tādā pašā garā.

Vispār viss šajā grāmatā iet pa riņķiem – gandrīz visiem pilsētiņas iedzīvotājiem kā tādiem kloniem ir kāds 30 gadus sens noslēpums, kas žņaudz dvēseli, un pilnīgi visi ar vienādu tekstu – “es esmu tik priecīgs, ka beidzot varu to kādam atklāt” + “lūdzu vedat mani taisnīgas tiesas priekšā” metas kratīt sirdi jaunajam rakstniekam/izmeklētājam.

Un pati kriminālā intriga – rakstnieks ir tā aizrāvies ar lasītāja vazāšanu aiz deguna, turklāt lasot ir skaidrs, ka tu tiec vazāts aiz deguna, ka nonākot līdz atrisinājumam viņš pats sevi ir ierakstījis stūrī un atrisinājums izrādās tik ļoti izzīsts no pirksta, ka vienīgais ko varu sacīt ir liels VĻEH.

 Šis ir gadījums, kad rakstn011613_1218_DastinsKron2.pngieks teorētiski ir izdomājis interesantu recepti, kā paņemot pa šķipsniņai no dažādiem daudz reiz lasīties sižetiem, salipināt kopā ko jaunu un interesantu, taču diemžēl “pakaļa ir bijusi par vieglu”, turklāt autora valoda ir ļoti nabadzīga un nebaudāma. Grāmata varēja būt lieliska, ja autors būtu vairāk koncentrējies uz to rakstnieku un rakstīšanas tēmu, taču diemžēl lielākoties jālasa pašvaks krimiķis. Es uzskatu, ka ir jābūt pamatotam iemeslam, lai liktu cilvēkiem lasīt gandrīz 700 lpp garu grāmatu, sevišķi jau krimiķi. Šoreiz tāda nav – 2,5 betmenbļembas.

Advertisements

9 komentāri

Filed under Uncategorized

Adriana Koulija „Sestā atslēga”

Izdevniecība “Dienas grāmata”, 424 lpp.

2012. gada beigās detektīvromānu rakstnieku kāda neparasta vēstule aizved uz Venēcijas Mirušo salu. Tur sākas stāsts, kurā cieši savijas daudzi gadsimti, bet kas šķietami aizsākas un noslēdzas 20. gs. trīsdesmito gadu nogales drūmajās dienās. Tālajā 1938. gadā vēsturnieks, amatieris arheologs un rakstnieks Oto Rāns saņem uzaicinājumu ierasties kādā dzīvoklī Berlīnē. Formā tērptā vīra “piedāvājums” diemžēl nav no tādiem, ko drīkst atraidīt, un Rāna dzīve sagriežas kājām gaisā. Lai arī tikpat biedējošo, cik aizraujošo piedzīvojumu vienkop notur autores fantāzija, romāna pamatā ir reāli notikumi un artefakti, kā arī īstā Oto Rāna dzīve. Ir saprotami, kāpēc Indianas Džonsa filmu veidotāji neatzīst SS oberšturmfīreru Rānu par savu iedvesmas avotu, tomēr — vai tas maz ir svarīgi? Reālā dzīve ir daudz aizgrābjošāka mīkla, un to enerģiski apliecina “Sestā atslēga”.

Šī grāmatas anotācija mani uzķēra, pieminot Indiana Džonsu, pietam, pēc pusotru mēnesi ilgušās cīņas ar “Nožēlojamajiem” prasījās kāds vieglais gabals. Tā nu kopā ar lāgā zēnu Oto Rānu metāmies iekšā kārtējos Svētā Grāla meklējumos. Lai gan iesākums ar paša Hitlera parādīšanos un cilvēku slepkavošanu slepenos SS pagrabos bija diezgan daudzsološs, jo tālāk stāsts risinājās, jo latiņa krita zemāk un zemāk. Nevarētu teikt, ka grāmata bija dikti aizraujoša, ja tas skaitās Indiana Džons, tad drīzāk tāds Poškus variants. Lielāko grāmatas daļu varoņi klīst pa D-Francijas reģiona baznīciņām, intervē vecus abatus un risina “baiso” noslēpumu, pa pēdām dzenas bars ar dažādiem noslēpumainiem slepkavniekiem un citādiem dīvaiņiem, kā saka – viss žanra klasiskajās robežās.

Manā redzējumā, galvenais šādu grāmatu, kuru birumu pie mums aizsāka profesors Lengdons, klupšanas akmens ir – kā beigās visu lielo vēsturisko mistēriju sazīmēt kopā un iebīdīt reālās mūsu pasaules kopainā. Un šajā sadaļā “Sestā atslēga” vienkārši nokrīt uz mutes ar skaļu blākšķi – SPOILER ALERT – pieslēdzas visādas karmiskas padarīšanas, turklāt briesmīgākais, ko ļaunuļi cauri gadsimtiem ir sastrādājuši, izrādās – sabarojuši nabaga cilvēkiem dievmaizītes ar ekskrementu piejaukumiem. Un pa virsu visam beigās vēl tiek uzkarināts nevienam nevajadzīgs nosacīti clifhangers- ja gribat zināt kas būs tālāk, gaidiet “septīto atslēgu”!

Nebija arī īsti skaidra jēga no nodaļu epigrāfiem, kuros bija citāti no “Dona Kihota” un Šerloka Holmsa stāstiem, sevišķi ņemot vērā ka tie lielākoties ir primitīvi, piemēram – “Ķeriet nodevēju” /M.Servantess “Donts Kihots”/.

2 bļembasEs tiešām šoreiz biju nolēmis būt labs un likt trīs bļembas, tomēr beigas bija tik šķības, ka nākas likt šim žanram mana bloga ietvaros tik tradicionālās divas bļembas. Nerekomendēju.

P.S. Man nav īsti skaidrs, kāpēc lielākajā daļā šī žanra grāmatu tiek meklēts Svētais Grāls. Vai varbūt mums tiek tulkotas tikai grālīgās mistērijas?

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Entonijs Horovics „Zīda nams”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 294 lpp.

Sentimenta vadīts nolēmu izlasīt šo noveli, jo, kā jau lielai daļai pusaugu zēnu, arī man pirms aptuveni divdesmit gadiem Šerloks Holms bija mīļākais literārais varonis un visus viņa piedzīvojumus tiku gan izlasījis, gan vienmēr pa TV skatījos PSRS seriālu ar lieliskajiem Vasīliju Ļivanovu un Vitāliju Solominu.

Lai gan pēdējās simtgades laikā tapuši daudzi neautorizēti darbi, kuros atdzīvināts slavenais detektīvs, tikai “Zīda nams” ir sera A. Konana Doila biedrības (Conan Doyle Estate) atzīts autorizēts turpinājums (šo atļāvos nokopēt no Zvaigznes mājas lapas). Šis protams ir veikls mārketinga triks, lai naudiņa skaisti ripotu pa pareizajām renēm, jo mēs ļoti labi atceramies, kāds bija oficiāli autorizētais Vinnija Pūka turpinājums.

Tātad īsi par saturu – pie Holmsa ierodas kāds angļu džentelmenis, kurš ir pārliecināts, ka viņu izseko un grib nozūmēt kāds nelietis/īru bandīts, kuram godājamais kungs tālajā Amerikā, atbildīgs pilsonis būdams, ir izkārtojis lielas nepatikšanas. Kad Holmss ar Vatsonu uzmeklē nelieti, šim jau kaklā iesprausts dūcītis un piedzīvojumi var sākties.

Nevarētu teikt, ka piegāju grāmatai ar lielām ekspektācijām, taču jāatzīst, ka nebiju vīlies. Lasījās raiti, intriga bija uzburta pietiekami laba un stāstījums likās diezgan autentisks, kas ļāva ik pa brīdim pie sevis nosmaidīt, miglaini atceroties bērnības prieku, lasot Šerloka piedzīvojumus. Ir jūtams, ka autors ir pamatīgi izanalizējis Konana Doila darbus (esot rakstījis veselus astoņus gadus) un, lai gan brīžiem pārāk tehniski, uzcepis pietiekoši līdzīgu darbu, lai pēc jauniem Holmsa piedzīvojumiem izsalkušie lasītāji būtu apmierināti un gribētu vēl.

Brīžiem gan likās, ka Vatsons Holmsu apjūsmo tik pat stipri, kā Bella Edvardu, kas drusku tā kā kaitināja, neatceros, vai Konanam Doilam bija tikpat traki – iespējams, ka bija, tik ar jaunības nekritisko aci nepamanīju. Taču tajā pašā laikā brīdī, kad Holmss tiek vainots briesmīgā noziegumā, Vatsonā iezogas šaubu mirklis, ka varbūt tomēr Holmss ir vainīgs. Lai gan mirklis bija īss, man tas likās galīgi garām. Galu galā pat blakus esošais inspektors Lestreids ne brīdi nešaubās par Holmsa nevainību. Nepatika arī, ka autors brīžiem mēģināja skaidrot un pat pārlabot Konana Doila rakstīto, piemēram, Lestreda gadījumā Vatsons atvainojas, ka viņa agrākajos stāstos inspektors nepelnīti parādīts tādā pamuļķa gaismā, jo, redziet, uz Holmsa fona jau visi tādi izskatās – tas jau uzprasās uz riktīgu Why The Face komentāru.

Grāmatas ievadā Vatsons raksta, ka šī ir Holmsa tumšākā mistērija un tāpēc viņš to ir nodevis saviem mantiniekiem publicēt pēc 100 gadiem, jo tā laika Anglija neesot tam gatava – var daļēji piekrist, taču tajā laikā, kad tapa oriģināli par tādu tēmu autors vienkārši nebūtu rakstījis. Turklāt arī viss lielais noziegums un noslēpums nebija nemaz tik sarežģīti, cik šokējošs, vismaz tāds noteikti ir bijis autora mērķis.

Tā kā grāmata bija diezgan patīkama, viegla lasāmviela un uz neko vairāk nepretendē tad es sliecos piešķirt trīs bļembas.

P.S. Gribēju nosūtīt īpašu sveicienu Zvaigznei ABC, kas grāmatas aprakstā uz aizmugurējā vāka astoņās rindiņās ir pamanījusies nospoilēt tieši pusi grāmatas (150 no 290 lpp). Malači! Es gan brīnumainā kārtā veiksmīgi nebiju to nemaz izlasījis un manu lasīšanas prieku viņiem sabojāt neizdevās 🙂

Pašās beigās fragments no Dr.Moriartija teiktā:
“Es Jums teicu, ka esmu noziedznieks, bet ko tas īsi nozīmē? Tikai to, ka pastāv noteikti likumi, kuri pārvalda sabiedrību, bet kurus es uzskatu par traucēkļiem un tāpēc izvēlos ignorēt. Esmu sastapis daudzus godājamus baņķierus un advokātus, kuri apgalvo tieši to pašu. Tas viss ir pakāpes jautājums”

Komentēt

Filed under Uncategorized

Gillian Flynn „Gone Girl”

Izdevniecība Crown, 434 lpp.

Ir gada beigas un visās malās parādās visādi 2012. gada topi. Pat biedri blogeri sākuši veidot dažādus labākos grāmatu sarakstus, piemēram – “Labākais 2012.gada krimiķis, kurā vainīgs tuvredzīgs sociopāts”, “Labākā ~330 lpp bieza YA novele”, “Labākā grāmata, kura lasīta ēdot brokoļus” utt, utjp. Tā arī es izlēmu dažus šādus sarakstus papētīt un iemaldījos sevis iecienītajā Amazon’ s Best Books of the Year: 2012 Editors’ Picks. Aptuveni pēc 20 minūtēm manā Kindle jau bija Džillianas Flinnas ” Zudusī meitene” un ķēros pie lasīšanas.

Oficiālais apraksts:

“Ko tu domā, Eimij? Jautājums, kuru es mūsu laulības laikā esmu uzdevis visvairāk, varbūt ne skaļi, varbūt ne personai, kura varētu atbildēt. Es domāju šie jautājumi kā mākoņi klājas pār visām laulībām: Ko tu domā? Kā tu jūties? Kas tu esi? Ko mēs viens ar otru esam izdarījuši? Ko mēs izdarīsim?” Cik labi ir iespējams pazīt cilvēku, kuru mīli? Tas ir jautājums, kuru Nikam Dannam (Nick Dunne) ir jāuzdod sev savas piektās kāzu gadadienas rītā, kad viņa sieva Eimija (Amy) pēkšņi pazūd. Policija nekavējoties tur aizdomās Niku. Eimijas draugi atklāj, ka viņa baidījās no Nika, ka viņa glabāja no viņa noslēpumus. Viņš zvēr, ka tā nav taisnība. Policijas pārbaudes Nika datorā atrod dīvainus meklējumus. Viņš saka, ka tie nav viņa. Un tad vēl ir uzstājīgi zvani viņa mobilajā tālrunī. Tātad, kas īsti ir noticis ar Nika skaisto sievu? Un kas bija tajā līdz pusei iesaiņotajā kastē, kura atstāta viņu laulības ģimenes gultā? Šajā romānā laulība patiešām ir kara māksla…

Par šo grāmatu ir ļoti grūti rakstīt, neiepeldot spoileru teritorijā, tāpēc centīšos būt miglains. Man pat grūti noteikt, kādam žanram šī grāmata pieskaitāma – trilleris/attiecību drāma/melnā komēdija – viss tas ir lielās devās. Stāstījums pakāpeniski rit no diviem skatupunktiem – pirmais ir Nika stāstījums par pašreizējo situāciju – sieva pazudusi, visi (izņemot Niku) izmisumā, ar katru nodaļu atklājas arvien jauni, neglaimojoši fakti par Niku un cilpa pamazām savelkas. Otrs skatupunkts ir periodiski Eimijas dienasgrāmatas ieraksti, sākot no dienas kad viņi ir iepazinušies un pamazām tuvojoties nozušanas mirklim.

Autore ir tik lieliski un ticami uzmodelējusi, kā no visu apskausta zelta pārīša cilvēki nonāk viens otram ar rokām pie rīkles, ka pilnīgi negribas ticēt viņas kvēlajiem, savam vīram veltītajiem, mīlas vārdiem pēcvārdā. Lai kā arī gribētu, mēs nekad nevaram zināt, kas notiek otram galvā, kas vienam šķiet sīkums, otram ir katastrofa. Eimijai patīk svinēt viņu kāzu gadadienu, organizējot vīram dāvanu medību spēli – viss sākas ar mīklu, kuras atbilde noved pie nākamās mīklas, ķēdes gala rezultātā novedot pie dāvanas. Vienīgā problēma, ka visas mīklas grozās ap iepriekšējā gada romantiskajiem notikumiem, kuri Eimijai ir likušies svarīgi, bet Nikam nav nemazākās nojausmas, par ko ir runa…. Stāsts ir gan par to, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes no Venēras, gan par to, ka ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Autore, protams, mākslas vārdā krāsas ir sabiezinājusi, bet vispār varoņi ir tik ticami (līdz zināmai robežai), ka, lai gan attēloti negatīvos toņos, viņus saproti un jūti līdz no visas sirds.

Kādā brīdī Eimija lasītājam uzdod jautājumu – ko darīt, ja tu vairākus gadus pēc ideālās meitenes spēlēšanas beidzot esi gatava noņemt masku un atklāties mīļotajam cilvēkam, taču tas, ko viņš ierauga, viņam nemaz nepatīk? Un ko lai saka par Niku, kurš regulāri izskatās kā no plaukta nokritis, kad uzzina kārtējos pārsteidzošos jaunumus par cilvēku, kuru viņš pazīst līdz kaulu smadzenēm?

Es šo grāmatu divas naktis pēc kārtas lasīju līdz četriem rītā, kas pats par sevi ir rādītājs. Jo (gandrīz nekad) nelasu grāmatu līdz rītam, zinot, ka tajā naktī netikšu līdz beigām. Nodaļas ir 10-20 lpp garas, katra beidzas ar lielāku vai mazāku clifhangeri un tā vien gribas sevi pierunāt uz vēl vienu nodaļiņu. Jāsaka gan, ka uz otro pusi, kad tapa skaidrs ” kas ir kas” grāmata drusku zaudēja asumu, taču ziņkārība, kā tad tas viss beigsies, dzina uz priekšu un noslēgums šo dzīšanos atalgoja pēc pilnas programmas.

123012_2306_GillianFlyn2.pngGluži piecas bļembas likt negribu, dēļ jau minētā nelielā atslābuma sižetā, bet tā kā grāmata kopsummā bija lieliska došu 4,5 bļembas. Ļoti rekomendēju plašam lasītāju lokam. Grāmata ar garantētu pēcgaršu.

Noslēgumā neliels fragments no Nika pārdomām:

I don’ t know that we are actually human at this point, those of us who are like most of us, who grew up with TV and movies and now the Internet. If we are betrayed, we know the words to say; when a loved one dies, we know the words to say. If we want to play the stud or the smart-ass or the fool, we know the words to say. We are all working from the same dog-eared script.
It’s very difficult era in which to be a person, just a real, actual person, instead of a collection of personality traits selected from an endless automat of characters.
And if all of us are play-acting, there can be no such thing as a soul mate, because we don’t have genuine souls.

 

Komentēt

Filed under Uncategorized