Tag Archives: latviešu literatūra

Svens Kuzmins “Pilsētas šamaņi” – forma pāri saturam

Rakņājos blogā un nejauši uzgāju vienu pagājušā gada decembrī rakstītu, bet nenopublicētu ierakstu. Ļoti labi iederās #lasilatviešus mēnesī, tādēļ aiziet:

Par Svenu Kuzminu es nejauši uzzināju pilnīgi nejauši, uzmaldoties viņa intervijai Satori sarunu kanālā jūtūbā.  Viņa sacītais ieinteresēja un nolēmu apmeklēt kādu no NERTEN izrādēm. Šo svētdien tas veiksmīgi izdevās, un atnācis mājās pēc teātra apmeklējuma paņēmu lasīt Svena šovasar iznākušo debijas stāstu krājumu “Pilsētas šamaņi”

kuzmins

Izdevējs: Dienas Grāmata, 168.lpp.

Izdevēja apraksts:

Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. “Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.

“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.”
Pauls Bankovskis

Jāsaka uzreiz, ka ko gribējis pateikt Bankovskis man nav īsti skaidrs, taču par skandalozu vai provokatīvu šo stāstu krājumu es nevarētu saukt. Autors koncepts rakstīt stāstus par cilvēkiem, kuri apzinās sevī kaut kādas spējas (nav teikts, ka viņiem tādas piemīt) un tādi vai citādi ietekmē pasaules modeli, ir skaidrs. Autoraprāt lielākā vai mazākā mērā visos stāstos šādi šamaņi ir, turklāt paši stāsti ir uzrakstīti labi.

Dīvainā kārtā, man patika tieši tie daži stāsti, kuros šamani nespēju saskatīt un īsti arī nebija pilsētas -“Kā es mīlu Raini”, kurā stāstnieks naktī pirms tēva bērēm gremdējas bērnības atmiņās, un “Ihtiologs” par kādu nejaušu romānu ar pūstošu vali fonā, kā arī stāsts “Spēki” par sava veida tauriņa efektu, kur kāda mākslinieka glezna izraisa notikumu ķēdi, kas noved pie lidmašīnas katastrofas. Pārējie 8 stāsti (faktiski gan 6, jo trīs stāsti bija viens sadalīts trīs daļās un izkaisīts starp citiem stāstiem),  labākajā (vai sliktākajā?) gadījumā atstāja vienaldzīgu.

2 bļembas Ir reizes, kad forma pāri saturam man iet pie sirds tīri labi, bet šī nav no tām. Nepamet sajūta, ka lielākajā daļā stāstu kaut kas līdz galam nav, un ar to es nedomāju nobeiguma neesamību. Divas bļembas.

 

P.S. Starp citu, Svenam Kuzminam kopā ar savu NERTEN kompanjonu, dzejinieku  Tomu Treibergu ir lielisks radio raidījums par latviešu literatūru “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru”. Silti iesaku.
Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru

Advertisements

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Gundars Ignats “bez jakas”- talantīgi, bet…

Pirms pāris dienām nejauši ieklīdu Jāņa Rozes grāmatnīcā un no nemirstīgā Rozes apgāda akcijas galda man pretī par malkas cenu (1 EUR) raudzījās jaunā latviešu autora Ignata Gundara 2009. gadā izdotais pirmais un pagaidām vienīgais stāstu krājums “Bez jakas”. Līdz nesenam laikam šī autora vārds man neizteica pilnīgi neko, kamēr Mairita neuzrakstīja visnotaļ jūsmīgu atsauksmi par autora romānu “Pārbaudes laiks”, kurš, kā izrādās, izdošanas gadā ir bijis izvirzīts LaLiGaBas balvai kategorijā labākais prozas darbs , šajā sakarā Gundaru arī ir intervējuši Satori. Tāpēc nebija ilgi jādomā un alus vietā tovakar nopirku stāstu krājumu.

bez-jakas

Izdevniecība Dienas grāmata, 160 lpp.

 

Grāmata ir plāna, klasiskās ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu izdotās 160 lpp. Kādēļ latviešu grāmatas ir tik plānas, es nekādi nespēju iebraukt, vai tas saistīts ar finansējumu, par kuru neko garāku nevar nodrukāt, vai kā, velns viņu zina. Jācer, ka pēc Ogas kunga izpildītā burvju trika ar kapitāla pazušanas elementiem, turpmāk fondam nebūs jāpāriet uz vēl plānāku brošūru atbalstīšanu. Vai varbūt sevi cienošs latviešu rakstnieks jebko garāku par 160 lpp uzskata par grafomāniju? Lai vai kā, krājumā ir satilpuši veseli 17 stāsti, kas, matemātiku nepiemānīsi, nav no to garāko gala.

Kā sola Gundegas Repšes anotācija:

“Gundars Ignats atbrīvo prozu no jebkuriem krāšņumiem, nobrāž to līdz fakta kailumam un pievieno personisko siltumu, panākot aizkustinošu īstenības redzējumu. Šeit valda rūpīga attieksme pret valodu un konceptuāla domāšana, nevis ambicioza, laikmetam izpatīkoša proza.”

Jāsaka, ka, lai arī autora valoda ir ļoti simpātiska un lasās raiti, taču šis “līdz faktam atkailinātais” stāstījuma stils atstāja sajūtu, it kā es skatītos svešu fotogrāfiju albumu, viss ļoti ass un konkrēti ieskicēts, taču svešs un tādēļ atstāj vienaldzīgu. Kā izrāvumi, skices, no kāda plašāka stāsta, lielākoties bez jebkāda nobeiguma, vienkārši apstājas stāstījuma vidū, gluži kā dzīve.

Man vislabāk pie sirds gāja bērnības un agrās jaunības skicītes (Klases vakars, Rokenrols, Bez jakas ), kuras, ļoti ironiski, noskaņas ziņā ir ļoti līdzīgas Joņeva Jelgavai, kuru Gundars satori intervijā piemin kā “nespēju iebraukt kopējā sajūsmā” (aptuvens citāts).

Ir stāsts par dzīvnieku kaušanu lauku sētā (Tev būs nokaut), malkas ciršanu (Malka), frizētavu tipiem (Pie friziera) par dažiem viena reisa pasažieriem (17:45), kuras ir tieši par to un ne kripatiņu vairāk un nav īsti skaidrs, kas man no tā un vai vispār jāizloba.

Un tad ir kukū stāsti, piemēram, par Breda Pita ciemošanos pie autora Valmierā (Četri gada laiki), par čali, kurš vienkārši pazuda (Smēķētāji mirst jauni) par superīgu dāvanu dzimšanas dienā (Astoņpadsmit).

3 bļembasKopējās sajūtas pēc izlasīšanas – talants jūtams, bet krājums izdots tāpēc, ka beidzot ir uztapis pietiekami liels stāstu skaits, lai sanāktu 160 lpp, neviendabīgi . Trīs bļembas.

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Toms Kreicbergs “Lopu ekspresis” – par dzīvi kapitālismā un kaisli pret revolucionārēm

Pirms divām naktīm sapņos lielveikalā pie kases ar Tomu Kreicbergu pārrunājām viņa jauno grāmatu, viņš bija diezgan lepns par uzrakstīto. Nākamajā rīta nācās iet uz grāmatnīcu un pirkt, lai saprastu, par ko viņš runāja.

Tomu Kreicbergu reizē ar lielāko daļu latviešu lasītāju iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad Zvaigzne ABC izdeva viņa fantastikas stāstu krājumu “Dubultnieks un citi stāsti”.  Maz kas ir palicis atmiņām no pašiem stāstiem (galvenokārt lidojošas cūkas), tomēr atceros sajūtu, ka beidzot mums, latviešiem, ir savs vērā ņemams talants fantastikas lauciņā.

Ir pagājuši vairāki gadi un beidzot esam sagaidījuši no Toma nākamo grāmatu – “Lopu ekspresi”, kas, kā pēcvārdā raksta kinorežisore Dzintra Geka – Vaska, “ir labākā grāmata, ko  šim jaunajam autoram ir izdevies uzrakstīt”. Ņemot vērā, ka tas ir viņa pirmais romāns un otrā grāmata vispār, tad var visai droši apgalvot, ka ar savu topu Dzintras kundze nav pārāk alojusies.

300x0_lopu_ekspresis_vakiZvaigzne ABC, 2016. 336 lpp.

Latvija, 20. gadsimta pirmā puse. Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.
Ņujorka, 21. gadsimts. Volstrītas bankas, nauda un arvien vairāk naudas, daudzsološa, spoža, iespēju pārbagāta dzīve.
Laura – meitene no ulmaņlaiku Latvijas, kura pārcietusi izsūtījumu Krasnojarskā, un viņas mazdēls Pēteris – puisis, kurš ar postpadomju bagāžu plecos nokļuvis Volstrītas mahināciju džungļos.
Toms Kreicbergs ir uzcēlis varenu tiltu pāri gadu desmitiem, pāri jūrām un okeāniem, pāri bailēm, izmisumam, vientulībai un iznīcībai, lai Laura un Pēteris – divi trimdinieki uz bezgalīgām vilciena sliedēm – satiktos.

 

Kā jau minēts aprakstā, grāmatā ir divas sižeta līnijas – par Pēteri, gudru lāga zēnu, kurš sirdī ir mākslinieks, bet strādā par analītiķi Volstrītā brīdī, kad tur pienākusi lielā krīze un par Lauru – meiteni no laukiem, un viņas gaitām izsūtījumā uz Sibīriju un atgriežoties pēckara Latvijā. Jāsaka uzreiz, ka Pētera stāsts aizņem ievērojami lielāko daļu un Lauras daļa ir tam pakārtota un tie, kas pirks grāmatu kā Sibīrijas stāstu, iespējams būs neizpratnē.

Jaunā Pētera sirdsdēsti mīlas frontē un sirdsapziņas mokas karjeras sakarā ir tēmas, ar kurām viegli rezonēt, jo mēs katrs tam šādi vai citādi esam gājuši cauri. Es, piemēram, divtūkstošo gadu vidū vairākus gadus nostrādāju par mākleri un aktīvi piedalījos nekustamā īpašuma tirgus burbuļa pūšanā, tā ka tēmas, kas grozās Pētera prātā Volstrītas sakarā man ir visai pazīstamas.

Lauras daļu ne visai veikli ir mēģināts visu laiku sasaistīt ar Pētera mūsdienu pieredzi un apgalvojums, ka visur un vienmēr dzīve lielākoties ir vilciens bija kā uzmācīga bakstīšana ar pirkstu acī.

“Lopu ekspresis” lasās tiešām raiti, taču šajā žanrā ‘par dzīvi’ mums ir pietiekoši daudzi talantīgi rakstnieki, līdz ar to šis ir kārtējais stāsts par jauna cilvēka nobriešanu un savas vietas meklējumiem, un ja reiz šis darbs man ar kaut ko paliks atmiņā, tad ar zinātniski specifiskiem salīdzinājumiem par romantiskām tēmām, piemēram:

Pēterim ienāca prātā, ka varbūt viņu attiecības – tā vietā, lai būtu izaugsme un atklāsmju pilns ceļojums – jau pašā sākumā ir bijušas entropiskas. Varbūt viņi abi kā divi eigenvektori ir sastumti kopā nelineārā transformācijā un viņu iepriekšējās būtības pilnībā atdalīt vairs nekad nebūs iespējams.”

4 bļembasGrāmatu izlasīju diennakts laikā, tātad aizrāva. Izdevums gan ir kā šokolāde ar gaisa burbuļiem, apjoms ir, bet svara nav – burtiņi reti kā vectēva zobi. Taču tas labi, lapas šķīrās tik ātri, kas ļāva kaut uz mirkli sajusties kā Intam (kurš arī izlasīja šo grāmatu, protams).  Četras bļembas.

Es ceru, ka ar “Lopu ekspresi”un angļu valodā iznākošo “The cat king of Havana” Toms būs izlicis uz papīra visu, kas pagaidām ir sakāms par kaisli pret revolucionārēm un atgriezīsies pie fantastikas. Kaut vai par lidojošām cūkām.

P.S. Grāmatas struktūra man atsauca atmiņā Pētera iecienītā komiksu autora Alana Mūra slavenāko darbu “Watchmen”, kurā bij komikss komiksā – paralēli galvenajam supervaroņu sižetam ik pa brīdim uzpeldēja bildītes ar puiku, kurš lasa komiksu “Tales of the Black Freighter”, kas beigās izrādījās daudz vairāk saistīts ar centrālo stātu kā sākumā varētu likties. Sagadīšanās vai reveranss – tas jājautā Tomam 🙂

P.P.S. Nobeigumā – veca dziesma, kas piekrīt Pētera doma, ka dzīve, iespējams, ir vilciens 🙂

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Vladis Spāre “Tu nevari dabūt visu ko gribi” un citas Villija vecmāmiņas atziņas

Gluži tāpat kā Ints arī es Vlada Spāres romānu „Tu nevari dabūt visu ko gribi” nolēmu izlasīt pēc tam, kad biju pamanījis autora neapmierinātību ar Ievas Melgalves atsauksmi portālā satori.lv, turklāt  romāns bija izvirzīts uz LaLliGaBa balvu kategorijā „labākais prozas darbs”. Grāmata man patika, un mans viedoklis par to visnotaļ sakrīt ar Ievas, tāpēc par Spāres agresīvo uzbrukumu jāsecina, ka ir divi varianti – vai nu tas ir lielisks reklāmas gājiens, un tādā gadījumā es noņemu cepuri viņa priekšā, vai arī autoram galva ir tikpat dziļi pakaļā kā viņa varoņiem.

gribiZvaigzne ABC, 2015. 400 lpp.
Par ko tad īsti ir šis romāns ar tik intriģējošo nosaukumu? Sacīt, ka par visu, būtu nepateikt neko. Par mīlestību, par nāvi, par dzīvi un mums pašiem – tiem, kuri meklē atbildes uz laikam taču neatbildamiem jautājumiem.
Romāns kā nebeidzams ceļojums, kurā dodas galvenie tēli – Sofija, Villijs, Pepiņš un Betija. Viņi pietur gan kapos, gan Vecrīgā, zooloģiskajā dārzā un lidostā, un brauciens ir trakulīgs un neparedzams – vai tas būtu taksometrs, katafalks vai vecie Sofijas bērnu ratiņi, kuros pārvadā nevis mazuli, bet pārdošanai paredzētas kapu puķes. Traģikomiskas intonācijas savijas ar smalkiem psiholoģiskiem portretiem, tiešā runa un konkrētība virtuozi pāriet apziņas plūsmā. Centrālais, galvenais kā spēļu vilciņš piepeši aizvirpuļo perifērijā, bet perifērais iznāk uz skatuves prožektoru gaismā.

Šajā grāmatā lielos vilcienos patiešām nekas nenotiek, varoņi, kas visi kā viens ir kārtīgi lūzeri – krematorija kurinātājs, neatzīts mākslinieks un masāžas salona (it kā) administratore – kuriem patīk gudri *irst nevis malku cirst. To arī viņi dara visu grāmatu – filozofē, lielākoties par dzīves jēgu, nāvi un mīlestību. Visi grāmatas tēli  un to teksti ir tik absurdi, ka ja arī parādās pa kādai nopietnai domai, tad to vienkārši nav iespējams tā uztvert. Tāpēc es šo grāmatu vērtēju nekā savādāk kā humora gabalu.

Humors ir sarežģīta padarīšana. Daudziem liekas, ka viņi ir lieli asprāši, taču par reti kuru to teiktu arī apkārtējie. Vladis Spāre, nenoliedzami ir asprātīgs un viņa humors ir visnotaļ melns un absurds, kas man ļoti iet pie sirds. Vietumis gan ir sajūta, ka tiek pārkāpta tā smalkā līnija, kad humors pārtop ļaunā, ciniskā apsmīnēšanā, sevišķi tas bija jūtams brīžos, kad tika aprakstītas vecas, vientuļas, un dīvainas tantiņas.

Atsevišķs stāsts ir tas, kā varoņi runā (dzīvē tā neviens nerunā). To teksti ir pārbārstīti ar domu graudiem un metaforām, turklāt rodas iespaids, ka tie viens otru īsti nedzird, jo bieži vien pārsit viens otru pusvārdā, uztverot kādu konkrēta vārdu, nevis teiktā jēgu un turpina sarunu citā virzienā, kas pastiprina visu teksta absurdumu. Kamēr es pieslēdzos šādiem sarunu līkločiem, man smadzenes ne reizi vien uzkārtās, bet jāsaka, ka šīs sarunas rakstnieks ir satamborējis ļoti prasmīgi. Vienlaicīgi tas tekstu padara gandrīz netulkojamu (nesen kādā laikrakstā Kilblokas kundze minēja „Tu nevari dabūt visu ko gribi” kā darbu, ko jātulko un visi pasaules intelektuāļi to novērtēšot).

 

Es viņiem prasu, vai čalis pabija Indijā, redzēja Budas zobu? Šie saka, ka visu laiku esot taisījies un kalis plānus, bet tā arī nav nekur ticis. Indija šim pārāk ciets rieksts esot trāpījies, nav varējis pārkost. Bet kodis esot pamatīgi, kamēr beigās atstiepis pakaļkājas.

 

4 bļembasPriekš diezgan bezsižetīga humorgabala 400 lpp ir drusku tā kā par garu un grāmatas otrajā pusē es nedaudz saguru un nevarēju sagaidīt beigas, bet kopumā rekomendēju, šis ir latviešu autora darbs, kuru var lasīt ne tikai tāpēc, ka latviešu. Četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Guntis Berelis „Vārdiem nebija vietas” – no kā Berelis ķer kaifu

Pēc pirmajām jūsmīgajām atsaucēm par šo grāmatu Latvijas blogārē, es izteicu skepsi par to, ka arī man šī grāmatu varētu patikt. Uz ko atbildē Ints „asmo” Valcis ar vārdiem – es gribu zināt, kāpēc tur nav piecas balles – iešķieba man savu eksemplāru. Izlasīju, un atbilde ir rokā.

bere;isDienas grāmata. 2015. 252 lpp.

“1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?”

„Vārdiem nebija vietas” ir sarakstīta projekta “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ietvaros. 13 latviešu rakstnieki raksta romānus, kuru darbība risinās kāda XX gs. vēstures posmā. Berelim bija ticis 1913. – 1916. gadi, mirklis pirms Pirmā pasaules kara un tā sākums. Vēsturiskais fons Berelim ir padevies varens, valoda, kurā runā un domā tēli, ir lieliski ieturēta to laiku stilā (cik nu es par to varu spriest). Šajā aspektā es Bereļa priekšā noņemu cepuri un pievienojos vispārējai publiskai sajūsmai.

Tomēr, tas ir tikai fons, uz kura risinās Bereļa stāsts. Stāsts par pretekli, izdzimteni, maniaku, sauciet kā vēlaties – Rūdolfu Tušu, kuram ir zelta rokas, biksēs krams, sirdī tukšums un paurī mēsli. Tas noteikti ir pretīgākais tēls, kādu man nācies sastapt latviešu literatūrā, jāatzīst gan, ka pārāk daudz to lasījis un līdz ar to eksperts es neesmu. Tušs operē ar vajadzībām tik zemā līmenī, ka īsti neatšķiras no dzīvnieka un pēc paša izvēles ir kļuvis mēms. Viss, kas viņu interesē ir piesist māgu un nogrūsties un standarta problēmas risināšanas metode ir ar akmeni pa galvu. Ja vēl izdodas kaut kam pēc iespējas lielākam pielaist uguni, tad diena ir pilnībā izdevusies. Stāsts ir sadalīts vairākos posmos – pirmā grāmatas puse ir 1913.gads un Tušs Ventspilī strādā mēmā kino uzņemšanas grupā par dekorāciju meistaru, tad seko īss ieskats 1905.gada notikumos, kur Tušs atklāj savu aizraušanos ar uguni un top mēms, kam seko 1915. gads un Tuša klejojumi pa cilvēku pamestās Kurzemes mežiem un sētām, un pašās beigās kā epilogs ir 1916.gada Tuša noslēgums Nāves salā.

Vairākas epizodes grāmatā, no kurām mazāk spoilerīgi ir minēt porno filmas skatīšanās grafisku aprakstu uz 5-6 lpp. citādi kā publikas kacināšanu es nespēju uztvert. No stāsta viedokļa tieši to pašu mērķi varēja panākti arī ar pāris rindkopām. Es saprotu, ka publikas kacināšana var būt mākslas darba mērķis. Man mākslas kā šokēšanas instrumenta aspekts nekad nav šķitis pārliecinošs. Ja nav ko teikt, tad vismaz parāda pliku pakaļu. Un nepieciešamību intensīvajai rupjību lietošana tekstā es arī īsti nespēju saskatīt. Viss ko es tādos brīžos varu padomāt – nez no kā pats Berelis vairāk ķer kaifu – to visu rakstot vai fantazējot, kā cilvēki reaģē to visu lasot.

3 bļembasŠoreiz darvas karote sabojā medus mucu. Varēja būt ļoti labi, bet ir kā ir un tāpēc 3 bļembas.

P.S. Tagad saprotu, ka tad, kad savā rakstā par Liepnieka un Saksa garadarbu skeptiski izsakoties par Bereļa pozitīvās atsauksmes patiesumu, es kļūdījos. Liepnieka un Saksa Pulkvedis ir bezmaz kā Tuša reinkarnācija, tikai bez piromānisma iezīmēm. Nu es tiešām ticu, ka Berelis bija sajūsmā.

14 komentāri

Filed under Uncategorized

J.Liepnieks un N.Sakss „Nāve – tās nav beigas” – Jurģis & Co strikes back

naveIzdevējs: Zanes grāmatas, 431 lpp

Šis apskats jāsāk ar atzīšanos. Es esmu naivs. Es bieži iekrītu uz reklāmas kampaņām. Sevišķi tas attiecas uz latviešu garadarbiem. Skrēju uz kino, kad Naumanis paziņoja, ka „Seržanta lapiņa atgriešanās” ir labākā latviešu komēdija kopš „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Gāju uz „Rīgas sargiem” cerot… Pirku O.Ozola „Latvieši ir visur”, cerot…

Un tā, brīvdienās Feisbukā izlasot intelektuālā troļļa Zmičeravska postu:

zmey

aiz priekiem pavisam aizmirsu, ka čalis ir trollis, un devos uz veikalu, nopirku un metos lasīt. Nav jau tā, ka abi autori ir patīkami cilvēki, bet nenoliedzami inteliģenti un viens no viņiem skaitās arī talantīgs rakstnieks. Ja nu šoreiz šie būs kā latviešu Orsons Skots Kārds –pilnīgi atsaldēts homofobs, bet tomēr sarakstījis „Endera spēli”. Es atkal cerēju ….

Tā ap 150 lapaspusi mani sāka vajāt pamatīgas aizdomas, ka kaut kas te nav tīrs…..

dr-evil-jurgisLiepniekam ir prātā ienācis trakoti smalks gājiens – kā atriebties tiem kretīniem, kas bojājuši viņa lielisko dzīvi. Jāuzraksta krimiķis par mūsdienu Latviju, turklāt daļu tēlu nosauc reālos vārdos, daļu nekā nenosauc, taču tāpat skaidrs, kas ir kurš, un tad nu nolej kārtīgi ar mēsliem. Turklāt nav svarīgi, vai tā ir patiesība vai nav, jo šaubu sēkla tiks lasītājā sēta jebkurā gadījumā. Šahs un mats.

Rakstīšanai palīgos jāpaņem profesionālais publikas kacinātājs Nils Sakss, un var ķerties klāt.

Sižetam nav nozīmes, tādēļ par to neko nerakstīšu.

Vien gribu atzīmēt „spilgtais tēls” galvenais varonis Pulkvedis krietni vairāk laika pavada drāžoties un domājot par to (ar to laikam domāta tā „detektīva pievienotā vērtība”), turklāt tas aprakstīts tādā īstā „Princeses” pornoprozas stilā. Vai tā ir Saksa kārtējā publikas kaitināšana, vai Liepnieka literārā talanta pīķis, par to grūti spriest. Abi varianti vienlīdz ticami.

Uz vāka ir slavinājums izspiests no nabaga Joņevu Jāņa – „Aizraujoši un erudīti. Lasot dažreiz biju spiests ar plaukstu aizsegt lapas apakšdaļu, jo ļoti gribējās pārlēkt rindām, lai pirms laika uzzinātu, kas notiks. Tieši tā, kā tam jābūt detektīvā. Un uz mirkli pat mazliet nobijos, kas notiek ļoti reti”. Gribētu domāt, ka šajā citātā es esmu starp rindiņām izlasījis pareizi: ar plaukstu aizsegt lapas apakšdaļu (lai nebūtu jālasa par kārtējo kājstarpes laizīšanu) un uz mirkli pat mazliet nobijos (ka viņi tiešām kaut ko nodarīs manai omītei, kuru tie nolaupīja, lai izspiestu no manis šo atsauksmi).

Uz aizmugurējā vāka Berelis priecājas, viņš gan arī grāmatas redaktors un tas jau mums Latvijā pieņemts, ka paši recenzē un slavina savus produktus, tur viss ok.

vienaJā. Tomēr dīvaini divi ļoti inteliģenti cilvēki, teorētiski liels potenciāls, bet ar tādiem tarakāniem, ka bail. Un proza vietumis ir tiešām laba, patīkami lasīt, diemžēl to visu aizēno samazgas.Viena betmenbļemba, par to ka piekāsāt mani, bet es pats vainīgs, bez obid.

Kā teica kāds no Džo Aberkrombija varoņiem –„ Ja tas izskatās kā sūds un smird kā sūds, tad ir liela iespēja, ka tas ir sūds”. Amen.

P.S. Patiks visiem, kas bija sajūsmā par Džeinas Tamuļevičas “pornoskandālu” un citiem tamlīdzīgiem garadarbiem.

25 komentāri

Filed under Uncategorized

Kristīne Želve “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus”

Apgāds Mansards, 118.lpp.

Stāstu cikla “Meitene, Kas Nogrieza Man Matus” vienojošais elements ir 90. gadi – radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā “vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro. Mēs bijām pārdzīvojuši sociālismu, bet vēl nepratām sadzīvot ar mežonīgo kapitālismu, mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk. (Kristīne Želve)

Šo Kristīnes Želves stāstu krājumu man uz vienu vakaru piespēlēja kolēģe ar vārdiem – “negribi palasīt stāstiņus, ko sarakstījusi tā meitene, kas vada “100g kultūras”? Es nezināju, ka viņa tā forši raksta.”

Krājumā ir 7 stāsti, kuros ar smaidīgu skatu autore mums stāsta dažādas savas un draugu dzīves ainiņas, ej nu mini, cik tur taisnības un cik fikcijas.

Tā kā Kristīne ir grozījusies 90to gadu undergraund sabiedrībā, tad tēli lielākoties ir kolorīti, prieks lasīt. Ir dažādi mākslinieki, viens , kurš nemazgājas, toties slacinās ar dārgām smaržām, cits atkal iztērē $2000, lai draudzenes jaunajam mīļākajam pa telefonu pateiktu fuck you, ir arī krievu tantiņa, kas īsti neiziet no komunālās istabas, un, kad viņai atnes pensiju repšikos nevis rubļos, pārsteigti brīnās – kas tie par papīrīšiem?

Pirmajā brīdī šķiet, ka lielākā daļa stāstiņu paliek tā kā gaisā karājoties – uzbur tēlus, situāciju, sajūtas un tad pēkšņi beigas –tā teikt paņem un norauj pienu. Bezmaz gribās prasīt – un ko viņa ar to gribēja pateikt? Taču tad tu attopies, ka tieši šādu pašu jautājumu kādā no stāstiem uzdod viens no tēliem, kurš pilnīgi neko nesaprot no mākslas. Tajā brīdī paliek kauns un tu tomēr atceries, ka reizēm ceļš ir daudz svarīgāks par galamērķi.

Man ļoti patika autores valoda, sevišķi ņemot vērā, ka šī ir viņas pirmā grāmata un acīmredzami stilā vēl šis tas ir slīpējams, taču talants ir nenoliedzams, lai neteiktu vairāk.

Noteikti ir vērts izlasīt šo īso grāmatiņu, taču ja slinkums lasīt visu, tad noteikti iesaku izlasīt stāstu par to, kā izvēršas kāda šampāniešu balle – “Likvidators, Trakā cilvēka brālis”. Tas ir pieejams arī internetā: http://www.pietura.lv/nsrd/?grupa=nsrd&tkst=2005_jukushie_draugi.htm . Šis stāsts ir patiess dimants, es nespēju atcerēties nevienu citu stāstu, kuru lasot būtu tik traki smējies, beigās tecēja asaras un nevarēja vairs palasīt. Stāstu autore ir veltījusi savam draugam, nelaiķim Hardijam Lediņam.

4 bļembasJa rēķinātu vidējo aritmētisko visiem stāstiņiem, tad droši vien liktu trīs, bet sirdsapziņa neļauj to darīt, ja grāmatā ir stāsts par Trako cilvēku. Tāpēc iekšējais kompromiss un četras bļembas.

2 komentāri

Filed under Uncategorized