Tag Archives: Pārejas trioloģija

Džastins Kronins „Pāreja”

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 854.lpp

Oficiālais apraksts:

Episki vērienīgā apokalipses romāna “Pāreja” darbība aizsākas gandrīz mūsdienās – ļoti tuvā nākotnē. Lasītājs iepazīst neparastu meitenīti Eimiju, kuru atstājusi māte un kurai piemīt savādas spējas, un arī klasiskos varoņus un “nevaroņus” – FIB aģentus, zinātniekus, kas veic slepenus eksperimentus ar nezināmu, Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, un uz nāvi notiesātus noziedzniekus, kas, pašiem to neapjaušot, kļūst par bīstama medicīniska eksperimenta objektiem. Šis eksperiments līdz nepazīšanai pārvērš visu pasauli, un, izrādās, vienīgi Eimijai pēc turpat vai simt gadiem ir pa spēkam glābt izdzīvojušo kolonijas…
Šis darbs ir zinātniskā fantastika – tomēr ne tikai apokalipses un vīrusu mutāciju literatūras cienītājiem. Tas ir vīrišķīgi skarbs un emocionāli atturīgs romāns – tomēr ne tikai vīriešiem. Tā ir ļoti bieza grāmata, bet lai tas lasītāju nebiedē – šo romānu nav iespējams nolikt malā.

Ko lai saka – klaji meli! Šo grāmatu ir pat ļoti iespējams nolikt malā. Tik ilgi es sen nebiju grāmatu mocījis, turklāt pa vidu pamanījos izlasīt piecas citas grāmatas. Sajūtu līmenī Kronina garadarbs ir pamatīgs Stīvena Kinga “The Stand” un filmu/spēļu “Resident Evil” copy+paste mikslis. Protams, var saprast Stīvenu Kingu, kurš bija stāvā sajūsmā par “Pāreju”- kuram gan nepatīk, ka tevi tik plaši citē. Gribētos gan apšaubīt, vai uz grāmatas aizmugurējā vāka Kings ir citēts precīzi – “Jau pēc piecpadsmit lappusēm jūs būsiet šī darba pārņemts, bet pēc trīsdesmit – kļuvis par tā gūstekni, un nevarēsiet beigt lasīt līdz vēlai naktij”. Ir aizdomas, tulkojumā varētu būt pazudis nobeigums – “..vēl pēc sešdesmit jūs saldi gulēsiet”.

Faktiski “Pāreja” ir divas grāmatas – pirmās ~250 lpp darbība risinās līdz vampīru apokalipsei (par ko arī tiekam informēti grāmatas anotācijā), un tad pēkšņi tas pārmetas 100 gadus uz priekšu, (gandrīz) visi varoņi ir sen izbeigušies un mums liek priekšā jaunu tēlu plejādi, praktiski sākoties pilnīgi jaunai grāmatai. Turklāt, skumjā ziņa ir tāda, ka, manuprāt, vienīgais grāmatas tēls, kurš ir kaut nedaudz dziļāks nekā zupas šķīvis – aģents Volgāsts – mūs skumji pamet apokalipses rītausmā.

Šī grāmata pilnīgi noteikti ir daudz par biezu – rakstnieks mūs nevajadzīgi uzstājīgi iepazīstina ar otrā un pat trešā plāna tēlu jūru, acīmredzot, lai lasītājam būtu lielāks līdzpārdzīvojums, kad šie nesvarīgie varoņi tiek nežēlīgi slaktēti. Tiek veidota ilūzija, ka nav pasargāts neviens, taču (bez šaubām) galveno varoņu pulciņš ugunī nedeg un ūdenī neslīkst.

Es saprotu, ka ir muļķīgi piesieties loģikai vampīru apokalipses grāmatā, taču, grūti pievērt acis uz tādiem brīnumiem, kā konserviem, kuri ir ēdami joprojām pēc 100 gadu stāvēšanas noliktavā, vai arī inženieris, kurš, dzīvodams 100 gadus pēc modernās pasaules beigām, spēj salabot automobili un pat vilcienu ieraugot to pirmo reizi dzīvē, un, protams, visi, kuri savā dzīvē ir redzējuši tikai zirgus, ar auto jau nebēdnīgi brauc pēc pāris dienu treniņiem.

Jāatzīst, ka, neskatoties uz lētu klišeju blāķiem, aptuveni pēdējās 250-300 lpp grāmatā lasījās vienā elpas vilcienā, neļaujot izslēgt iespēju, ka lasīšu arī turpinājumu.

Viena neliela remarka par tulkojumu – nezinu kāpēc, bet grieza acī “Babcock and his Many” latviskā versija – “Babkoks un viņa Kopums”.

Es tīri labi saprotu latviešu lasītājus, kuri jūsmo par šo grāmatu, jo mūsu mēlē žanra piedāvājums ir tik nabadzīgs, ka ar sajūsmu nākas ņemt pretī visu, ko dod, tomēr… Stāsta atvēziens ir episks, bet izpildījums, diemžēl, pieklibo. Ja grāmata būtu bijusi par kādām 200-300 lpp lapām īsāka, droši vien liktu 3 bļembas, bet tā – 2,5/5.

P.S. Šī ir viena no retajām reizēm, kad filmai (kuru drīz taisās filmēt) vajadzētu būt labākai par grāmatu, jo laika ierobežotības dēļ viss liekas organiski tiks atmests.

P.P.S. Ļoti apšaubu, vai tie, kas salīdzina “Pāreju” ar Džordža Martina “Ledus un Uguns Dziesmu” sēriju , pēdējo vispār ir lasījuši.

14 komentāri

Filed under Uncategorized