Izdevniecība HarperTorch, 384.lpp
Būdams uz “Morisa dēku” viļņa, diezgan neplānot pieķēros vēl vienai Prečeta grāmatai, šoreiz izvēloties grāmatu, kuras centrālais tēls ir Nāve, kam, tīri intuitīvi, būtu jābūt vienam no Prečeta labākajiem varoņiem.
Tātad – realitātes auditori (eņģeļi) nolemj, ka Nāve, neskatoties uz to, ka ir dabas spēks, kļūst par personību (sāk par daudz domāt) un līdz ar to vairs nav derīgs darbam. Nāvei pateicībā par darbu tiek piešķirts Zelta pulkstenis, kurā plūst viņa, nu jau mirstīgas būtnes, laiks, kā arī uzticamais zirgs Binkijs, un viņi tiek uzraidīti uz zemi, dzīvot laicīgo dzīvi. Tā sākas Nāves ceļojums cilvēku pasaulē, kurā viņš kļūst par fermeri ,jo viss ko viņš prot ir pļaut, un cilvēcisko vērtību un mirstības iepazīšana. Tas viss Nāvei, kā būtnei ārpus laika un telpas, protams, ir pilnīgi jauns un šeit Prečets spīd ar saviem satīriskajiem, taču ļoti precīzajiem, novērojumiem par cilvēka dabu.
Formāli šīs grāmatas galvenais varonis skaitās Nāve, kurš, nenoliedzami, ir ļoti simpātisks tēls, taču, daudz lielāka grāmatas daļa ir veltīta otrajam stāstam, kurš man likās pamatīgs sviests. Tā kā līdz ar Nāves prombūtni līdzsvars dabā ir izjaukts, pasaule sāk pārpildīties ar dzīvības spēku (suvenīra stikla ložu un pēcāk iepirkumu ratiņu formā) , un šo anomāliju un tās sekas paralēli izmeklē viens svaigi miris/tagad zombijs (jo nāves taču nav) 130 gadus vecs burvis Vindls Pūns ar dažādu mošķu saidkiku baru un Burvju Universitātes pieci vadošie, viens par otru ekscentriskāki, burvji.
Pēc grāmatas izlasīšanas nepamet sajūta, ka pirms šī stāsta rakstīšanas Prečets uzvilcis kādu stiprāku dūmu, noskatījies Aliens un Monty Python un radusies iedvesma. Es pieļauju, ka šis tas man gāja secen, jo tēli jau acīmredzot ir iepriekšējās Diskzemes (manis nelasītās) grāmatās sastapti, bet man kā lasītājam šis viss balagāns likās par traku. Nepamet sajūta, ka kopējais stāsts ir patiešām no pirksta izzīsts, uzsvaru liekot uz atsevišķiem tēliem, asprātīgiem jokiem un satīrisku sociālo komentāru. Jā, bija smieklīgi, brīžiem pat ļoti, taču kopumā izlasot šo grāmatu es nevarētu to rekomendēt kādam citam, kurš nav pazīstams ar autora daiļradi. Protams, redzot vispārējo sajūsmu par Pračetu gan amazon gan goodreads komentāros, es neatļaujos likt mazāk kā trīs bļembas, kaut gan pirksti niez likt mazāk.
P.S. Varbūt jūs man varētu ieteikt, kādu no Prečeta grāmatām, kura varētu kliedēt manas šaubas, ka viņš tomēr nav priekš manis 🙂 Esmu lasījis Mortu, Piramīdas, Morisa dēkas un šo garadarbu.
P.P.S Beigās pāris jauki citāti:
*You can’t be loony and rich. You’ve got to be eccentric if you’re rich.
*Why are you called One-Man-Bucket”?
…In my tribe we’re traditionaly named after the first thing the mother sees when she looks out of the teepee atfer the birth. It’s short for One-Man-Pouring-a-Bucket-of-Water-over-Two-Dogs.
“That’s pretty unfortunate,” said Windle.
it’s not too bad, said One-Man-Bucket. It was my twin brother you had to feel sorry for. She looked out ten seconds before me to give him his name.