Tag Archives: Prečets

Terry Pratchett „Reaper Man”

Izdevniecība HarperTorch, 384.lpp

Būdams uz “Morisa dēku” viļņa, diezgan neplānot pieķēros vēl vienai Prečeta grāmatai, šoreiz izvēloties grāmatu, kuras centrālais tēls ir Nāve, kam, tīri intuitīvi, būtu jābūt vienam no Prečeta labākajiem varoņiem.

Tātad – realitātes auditori (eņģeļi) nolemj, ka Nāve, neskatoties uz to, ka ir dabas spēks, kļūst par personību (sāk par daudz domāt) un līdz ar to vairs nav derīgs darbam. Nāvei pateicībā par darbu tiek piešķirts Zelta pulkstenis, kurā plūst viņa, nu jau mirstīgas būtnes, laiks, kā arī uzticamais zirgs Binkijs, un viņi tiek uzraidīti uz zemi, dzīvot laicīgo dzīvi. Tā sākas Nāves ceļojums cilvēku pasaulē, kurā viņš kļūst par fermeri ,jo viss ko viņš prot ir pļaut, un cilvēcisko vērtību un mirstības iepazīšana. Tas viss Nāvei, kā būtnei ārpus laika un telpas, protams, ir pilnīgi jauns un šeit Prečets spīd ar saviem satīriskajiem, taču ļoti precīzajiem, novērojumiem par cilvēka dabu.

Formāli šīs grāmatas galvenais varonis skaitās Nāve, kurš, nenoliedzami, ir ļoti simpātisks tēls, taču, daudz lielāka grāmatas daļa ir veltīta otrajam stāstam, kurš man likās pamatīgs sviests. Tā kā līdz ar Nāves prombūtni līdzsvars dabā ir izjaukts, pasaule sāk pārpildīties ar dzīvības spēku (suvenīra stikla ložu un pēcāk iepirkumu ratiņu formā) , un šo anomāliju un tās sekas paralēli izmeklē viens svaigi miris/tagad zombijs (jo nāves taču nav) 130 gadus vecs burvis Vindls Pūns ar dažādu mošķu saidkiku baru un Burvju Universitātes pieci vadošie, viens par otru ekscentriskāki, burvji.

Pēc grāmatas izlasīšanas nepamet sajūta, ka pirms šī stāsta rakstīšanas Prečets uzvilcis kādu stiprāku dūmu, noskatījies Aliens un Monty Python un radusies iedvesma. Es pieļauju, ka šis tas man gāja secen, jo tēli jau acīmredzot ir iepriekšējās Diskzemes (manis nelasītās) grāmatās sastapti, bet man kā lasītājam šis viss balagāns likās par traku. Nepamet sajūta, ka kopējais stāsts ir patiešām no pirksta izzīsts, uzsvaru liekot uz atsevišķiem tēliem, asprātīgiem jokiem un satīrisku sociālo komentāru. Jā, bija smieklīgi, brīžiem pat ļoti, taču kopumā izlasot šo grāmatu es nevarētu to rekomendēt kādam citam, kurš nav pazīstams ar autora daiļradi. Protams, redzot vispārējo sajūsmu par Pračetu gan amazon gan goodreads komentāros, es neatļaujos likt mazāk kā trīs bļembas, kaut gan pirksti niez likt mazāk.

P.S. Varbūt jūs man varētu ieteikt, kādu no Prečeta grāmatām, kura varētu kliedēt manas šaubas, ka viņš tomēr nav priekš manis 🙂 Esmu lasījis Mortu, Piramīdas, Morisa dēkas un šo garadarbu.

P.P.S Beigās pāris jauki citāti:

*You can’t be loony and rich. You’ve got to be eccentric if you’re rich.

*Why are you called One-Man-Bucket”?
…In my tribe we’re traditionaly named after the first thing the mother sees when she looks out of the teepee atfer the birth. It’s short for One-Man-Pouring-a-Bucket-of-Water-over-Two-Dogs.
“That’s pretty unfortunate,” said Windle.
it’s not too bad, said One-Man-Bucket. It was my twin brother you had to feel sorry for. She looked out ten seconds before me to give him his name.

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Terijs Prečets „Brīnumainā Morisa dēkas”

Izdevniecība: Zvaigzne ABC, 216 lpp.

Ar šo grāmatu iznāca interesanti – nopirku to Zvaigznē uz atlaidēm, lai lasītu saviem puikām pirms miega kā pasaciņu, jo tā skaitās bērnu grāmata. Taču, sācis to bērniem lasīt, pēc ~20lpp aizrāvies ar lasīšanu pārvācos uz savu istabu, jo zēni jau aiz garlaicības bija aizmiguši un ~4h vēlāk, smaidīdams līdz ausīm noliku grāmatu izlasītu. Bērnu grāmata gan tā ir tikai teorētiski, jo jā, tā ir pasaka par runājošiem blēdīgu kaķi un žurkām, taču mani māc dziļas aizdomas, ka bērniem, kas neuztvers grāmatā viscaur esošo sarkasmu un filozofiju, nez vai šī grāmata liksies dikti interesanta. Turklāt esmu lasījis arī šo to citu no Prečeta un īstu atšķirību starp viņa “bērnu” un “pieaugušo” literatūru nesajutu.

Tātad – dzīvojas reiz žurku kolonija Burvju Universitātes atkritumu kaudzē. Saēdās kaut kādu burvju zāļu atkritumus un notika evolūcija – žurkām parādījās saprāts, tās sāka runāt, iemācījās lasīt, utt. Protams, sākumā viņas lasīja un nesaprata īsti ko lasa, tāpēc salika sev vārdus no atkritumos izlasāmajiem vārdiem – tā nu barvedi sauca pa Malto Gaļu, galveno ģenerāli par Tumšo Rumu, vecā viedā baltā žurka kļuva par Asajiem Pipariem, vēl bija Sardīne, Svaigais, Derīguma termiņš, Lielā Ekonomija un dažādi citi jautri īpašvārdi. Tajā pašā apkaimē, noslēpumainos apstākļos, arī kāds kaķis, vārdā Moriss, kurš faktiski ir tāds kā kaķu Ostaps Benders, pēkšņi piedzīvo tādu pašu evolūciju kā žurkas.

Kad runcis sastop kādu padumjā paskata zēnu vārdā Kīts, kurš uz ielas spēlē stabuli, Morisam dzimst biznesa plāns – gudrās žurkas terorizē pilsētu, pilsētnieki krīt izmisumā, pilsētā pēkšņi parādās zēns ar kaķi un burvju stabuli , ar kuras palīdzību var žurkas izvest no pilsētas. Pilsētnieki pateicībā maksā naudu, kuru pēc tam kaķis ar žurkām sadala uz pusēm – Kītam naudu nevajag, viņam ka tik stabuli paspēlēt. Viss iet kā pa sviestu, līdz jautrā kompānija ierodas Badblincā – pilsētā, kuru jau it kā ir skārusi žurku sērga, taču izrādās, ka nevienas žurkas pazemē nav…

Ļoti simpātiski Prečets ir parādījis žurku intelektuālo evolūciju kā viņas ieguvušas apziņu spriež par dvēseles esamību (kas notiek ar to žurkas daļu, kas redz sapņus, pēc nāves?), žurku dievu, attieksmi pret parastajām, nerunājošajām žurkām (vai tās var ēst?) , grāmatā arī ir žurku zīmējumi, kas atgādina senos alu zīmējumus. Un paralēli žurku apziņai ļoti jauki arī evolucionē Morisa sirdsapziņa.

Vienīgais mans iebildums pret šo grāmatu, kas man faktiski ir bijis arī visās (divās) citās Prečeta grāmatās, kuras esmu lasījis – lai cik burvīgs būtu viņa humors un satīriskais sociālais komentārs, viss kopējais stāsts, tuvojoties kulminācijai, kaut kādā brīdī aiziet nedaudz pa sviesta taku. Arī šeit, kad nu beidzot tiek atklāts lielais ļaunais, tad, godīgi sakot, es pat ne visai iebraucu tajā, kā tas viss īsti notikās – skan sviestaini, saprotu, bet negribu spoilēt.

Vēl jāpiemin, ka šoreiz tulkojums likās tiešām labs esam, jo ne brīdi nebija sajūtas, ka kāds joks būtu aiztulkots šķērsām (netulkojamās vārdu spēles bija godīgi atzītas un paskaidrotas lapas apakšā zem strīpas). Tā ka pozitīvs sveiciens tulkotājam Uldim Sīlim.

4 bļembasNoteikti rekomendēju šo grāmatu arī citiem, domāju ka smaidi un smiekli garantēti ikkatram, kuram ir kaut mazākā humora sajūta. Četras betmenbļembas.

Nobeigumā neliels citātiņš par manu favorītžurku – Sardīni, kas kādu laiku ir padzīvojis teātrī un ir liels stepa cienītājs/meistars. Šo prasmi viņš veiksmīgi pielieto cilvēku baidīšanā:

Sardīne no mugursomas bija izvilcis savu salmu platmali. Rokā viņam bija neliels pastaigu spieķis. Pat Morisam nācās atzīt, ka tas bija labs ieradums. Dažas pilsētas žurku stabulnieku bija sākušas meklēt jau pēc pirmās reizes, kad Sardīne tā izdarīja. Cilvēki varēja pieciest žurkas krējumā, jumtā un tējkannā, taču stepa dejošana visam pielika punktu. Ja tu redzi stepu dejojošas žurkas, tev ir nelielas nepatikšanas. Moriss lēsa, ka tad, ja žurkas prastu vēl arī spēlēt akordeonu, viņas varētu apstrādāt divas pilsētas dienā.

4 komentāri

Filed under Uncategorized