Tag Archives: Prometejs

Īans Tregilliss „Visaukstākais karš” (Asinszāles triptihs. Otrā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, tad publicēju atkārtotu ieraksta versiju, lai pievērstu jūsu uzmanību šai lieliskajai grāmatai.

Izdevējs: Prometejs, 384 lpp.

Oficiālais apraksts:
Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Katra burvja nāve ir kā trieciens britu nacionālajai aizsardzībai.
Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ir ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju.
Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni.
Tiekot atkal ierautam Asinszāles pasaulē, Māršs atklāj, ka, beidzoties karam, Lielbritānijas tumšajiem darbiem netika pielikts punkts. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, vissmagākā cīņa viņam ir jāizcīna pašam ar sevi.

Tā kā šī ir otrā grāmata triloģijā, ir ārkārtīgi grūti pastāstīt par sižetu, nesabojājot lasītprieku.
Darbība risinās nedaudz vairāk kā divdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem, PSRS kara rezultātā ir kļuvusi par lielvaru, pakļaudama sev visu Eiropas kontinentālo daļu, kā arī daļu Āzijas. Vienīgais, kas to attur no uzbrukuma Lielbritānijai ir bailes no Eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, ar kuru palīdzību angļiem izdevās piespiest Vāciju zaudēt otrajā pasaules karā. Taču tad kāds sāk slepkavot burvjus…

Galvenie varoņi ir kļuvuši vecāki, to dzīves ir salauzuši valsts labā kara laikā nestie upuri. Viņu varoņdarbi ir aizmirsti un nu viņi dzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi. Un tad pēkšņi uzrodas sens, par mirušu uzskatīts ienaidnieks – Grēta,  un ierauj viņus pagātnes murgā, kas vienlaicīgi arī ir varoņu vienīgā iespēja izpirkt savus grēkus. Ienaidnieks, protams, ir vēl stiprāks un likmes vēl augstākas. Vienā brīdī pat sāk šķist, ka autors ir vēlreiz izmantojis veco recepti, jo ja reiz pirmā grāmata bija tik laba, tad kādēļ kaut ko mainīt? Taču, par lielu atvieglojumu, tas ir tikai veikls triks uzmanības novēršanai , jo, kad priekškars krīt un atklājas kas ir kas, tad neatliek nekas cits kā pakasīt pakausi un pateikt WOW.
Ja triloģijas pirmā daļa “Rūgtās sēklas” (apraksts šeit) man šķita vienkārši laba lasāmviela, tad “Visaukstākais karš” savā ziņā “norāva jumtu”. Šī grāmata bija ne tikai labāka par pirmo, bet, arī tās gaismā pirmā daļa kļuva labāka – uzzīmējās lielā kopaina, tā teikt – puzles gabaliņi skaisti salikās vietā – kas visu stāstu padarīja par īstu bombu.
Arī Reibolds, kurš, manuprāt, pirmajā grāmatā bija vājākais posms – ne pārāk simpatizēja, jo likās tāds diezgan kartonisks tēls, kurš par dzimteni un savu taisnību ies pāri visam, tagad ir kļuvis par saprotamu, dziļu tēlu, kuram var just līdz no visas sirds.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no labākajām grāmatām (un arī visa triloģija kopā), kādu man ir nācies lasīt. Tajā nav nekā lieka, non–stop spriedze 350+ lapaspušu garumā, saprotami, dziļi varoņi, kuriem līdzpārdzīvot, lieliska valoda un atmiņā uz ilgu laiku paliekošs stāsts.
Vienīgais lielais mīnus visā šajā padarīšanā ir tas, ka grāmata noslēdzas ar pamatīgu “cliffhanger” un tagad jāgaida, lai noskaidrotu, ar ko šis lieliskais stāsts noslēgsies, kas, protams, bļembu skaitu nemazina. Asinszāles triptihs tik ļooooti aizrauj, ka tā vien šķiet, ka šai grāmatai ir par maz dot piecas betmenbļembas, tāpēc šoreiz lieku pa virsu vēl arī robinu.

Grāmata pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Iespējams, nākamā fantastikas klasika – Hjū Hovijs “Vilna”

WOOL-LATPar šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, un ir viena no labākajām fantastikas grāmatām, kādu nācies lasīt, tad publicēju ierakstu atkārtoti.

Izdevniecība Prometejs, 528.lpp
Tas ir stāsts par cilvēces cīņu par izdzīvošanu, cilvēci uz robežas. Ārpasaule ir kļuvusi neapdzīvojama, un skats uz to ir ierobežots, runāt par to aizliegts. Bet vienmēr ir tie, kas cer, kas sapņo. Tie ir bīstami cilvēki, iedzīvotāji, kas inficē citus ar savu optimismu. Viņu sods ir vienkāršs. Viņiem tiek dots tas, ko tie vēlas visvairāk. Viņi tiek palaisti ārā.

Izlasījis “Pāreju” sajutos uz distopijas viļņa un ķēros klāt jau pasen nolūkotam citam post apokaliptiskam gabalam – “Vilna”. Teorētiski tā skaitās pentoloģija, jo autors to izdeva pa daļām, taču kopumā viss lasās kā viens stāsts. Tātad – visi cilvēki dzīvo pazemē ieraktā ~130 stāvus dziļā elevatorā, ārpasaulē dzīvot nevar, jo gaisā mīt briesmīgi toksīni, kas, pie saskares, cilvēkus fiksi nogalina. Elevatorā ir izveidota pilnībā funkcionējoša sistēma – cilvēks piedzimst, kļūst par kāda ēnu (mācās arodu), pats met ēnu (māca arodu) un mirst. Apglabā cilvēku dārzā (mēslojumam), visi par piemiņu iekož tomātā, iemet apgrauzeni kapā un dzīve turpinās. Tā dzīve rit jau vairākus gadsimtus, atmiņas par ārpasauli ir zudušas, jo pēc pēdējās lielās sacelšanās pirms 150 gadiem visi informāciju par pagātni saturošie cieti diski ir iztīrīti tukši.

Grāmata sākas ar to, ka vecais šerifs pieprasa, lai viņu izlaiž ārpasaulē, jo ir vīlies pastāvošajā iekārtā un sauc visu par meliem – vēlēšanās tikt ārā ir lielākais iespējamais grēks un vienīgais iespējamais sods ir – tikt izlaistam. Turklāt izejot ārā ir uzdevums ar vilnas lupatiņu (no šejienes arī grāmatas nosaukums) notīrīt kameras lēcas, caur kurām cilvēki no pazemes var vērot ārpasauli. Ko arī visi kārtīgi izpilda, taču kāpēc to dara pat tie, kas ir zvērējuši tā nedarīt – tas gan visiem pazemē paliekošajiem ir liels noslēpums. Mērs ir spiests meklēt jaunu šerifu un dodas satikt jauno amata kandidāti – kādu meiteni no mehāniķu nodaļas, kura gan ļoti nav pa prātam otrai galvenajai elevatora amatpersonai – IT šefam. Kopā ar jauno šerifu lasītājs arī pamazām atklāj visus elevatora noslēpumus – kas, ko, kāpēc ,utt, utjp.

“Vilna” sevī ievelk ne pa jokam, grāmatu burtiski nav iespējams nolikt malā, un tad, kad tu noliec, tad turpini par to domāt. Visu varoņu – gan labo, gan ne pārāk labo– rīcība un motivācija ir labi saprotama un pamatota, atliekt tik izvēlēties pusi un karst līdzi. Ļoti patika autora radītā slēgtās pasaules iekārta, visi sistēmas darbības principi ir izskaidroti un ticamības moments nezuda (nebija nekādu 100gadīgu konservu). Kad skumji pāršķīru pēdējo lapaspusi un metos tīmeklī meklēt vairāk informācijas par autoru, manam priekam nebija gala, jo – prieks kur tu rodies – ” Vilna” ir tikai iecerētās triloģijas pirmā daļa. Turklāt otrā triloģijas grāmata arī jau gatava, tā gan ir prīkvels un notikumi risinās laikā, kad elevators tika celts un stāsta kādi bija pirmās paaudzes iemītnieku piedzīvojumi. Lieku piecas bļembas, jo grāmatu ar lielu baudu izlasīju bezmaz vienā elpas vilcienā. Nevaru nepiekrist kādam amazon.com recenzentam – “Probably destined to be a Science Fiction Classic”.

Grāmata jau pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Īans Tregilliss „Rūgtās sēklas” (Asinszāles triptihs. Pirmā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, turklāt tajā procesā es pats esmu iesaistīts, tad publicēju atkārtotu, mazāk “spoilerētu” ieraksta versiju, reklāmas nolūkos.

Izdevniecība Prometejs, 352 lpp

Oficiālais apraksts:

Ir otrā pasaules kara sākums, un britu slepeno aģentu Reiboldu Māršu vajā atmiņas par kaut ko savādu, ko redzējis savas Spānijas Pilsoņu kara misijas laikā: vācieti ar galvā ieurbtiem vadiem, kas skatījusies uz viņu tā, it kā būtu pazīstami. Kad nacisti sāk sūtīt misijās cilvēkus ar nedabiskām spējām — sievieti, kas spēj kļūt neredzama, vīrieti, kas staigā caur sienām un sievieti, ko Māršs redzējis Spānijā un kas, izmantojot savas zināšanas par nākotni, var sagrozīt tagadni — Māršs ir tas vīrs, kam jāstājas viņiem pretī. Reibolds būs spiests vērsties pie tumšajiem spēkiem, lai atvairītu gaidāmo iebrukumu. Taču darījumiem ar okultajiem spēkiem ikreiz ir noteikta cena. Un šī cena ir jāmaksā ar asinīm. Īana Tregillisa «Rūgtās sēklas» ir nervus stindzinošs meistardarbs — stāsts par gluži kā mūsējo, bet pilnīgi citādu divdesmito gadsimtu.

Grāmatas darbība risinās alternatīvās realitātes pasaulē, kurā arī ir pienācis 1939.gads, friči sākuši otro pasaules karu un grāmatas galvenais varonis – angļu spiegs Reibolds Maršs, spiegodams nacistu uzbrukumus Spānijā, ierauga friču jauno superieroci – pārcilvēkus.  Viens staigā cauri sienām, cits dedzina ar skatienu, utt. Tad nu Reibolds nogrābj vienu šādu superdāmu aiz čupra un aizlaiž mājup uz Angliju analizēt kas un kā. Angļi, sapratuši, ka ar ierastajām metodēm šādus super Ansīšus un Grietiņas neapturēt, ir spiesti vērsties pie tumšiem spēkiem pēc palīdzības…

Kad nejauši kādā angļu blogā uzzināju par šo grāmatu, tad uzstādījums šķita tik ļoti kick-ass (vācu pārcilvēki pret angļu burvjiem Otrajā pasaules karā), ka nebija variantu nelasīt.

Grāmatas notikumi risinās no trīs skatupunktiem – angļu spiegs Reibolds (cilvēks parastais), Vils (Reibolda čomaks, kā arī burvis) un Klauss (vācu pārcilvēks, kura uzdevums gan vairāk ir lasītājus iepazīstināt ar savas māsas Grētas –pārcilvēks – gaišreģe ar Dieva kompleksu – izgājieniem). Visi varoņi ir attēloti cilvēcīgi, nav izteiktu labo vai ļauno tēlu –katrs pats var izlemt, kam just līdzi – Lielbritānijas spiegam (un viņa neatlaidībai sasniegt mērķi), dižciltīgajam burvim (kas nesavtīgi palīdz, upurēdams sevi, lai glābtu daudzus) vai vācu pārcilvēkiem (zem, kuru pārcilvēcīgo spēju čaulas slēpjas parasti cilvēki un viņos ieslodzītās dusmas un kāre pēc atzinības).

Jāatzīmē, ka interesants ir burvju koncepts – viņi nevis burās, bet sazinās un ved pārrunas ar pārlaicīgām būtnēm “eidoloniem”, kam mēs esam tik vien kā mikrobi vai baktērijas, un kas par saviem pārdabiskajiem pakalpojumiem prasa samaksu, kā jūs domājiet kā? Protams, ka asinīs.

Stāsta būtība ir izteikta vienā no grāmatas epigrāfa citātiem – Nav lielu vīru, ir vien lieli izaicinājumi, kurus apstākļi liek paveikt parastiem vīriem.(Admirālis Viljams Halsijs). Par to kā atsevišķu cilvēku personīgā motivācijā dzimuši lēmumi var ietekmēt vēstures gaitu. Tas viss, protams, ir kārtīgā action mērcē, un grāmatu nolikt malā ir visnotaļ grūti. Man arī ļoti patika, ka grāmatā, atšķirībā no mūsdienās populārajiem “ķieģeļiem”, nav lieku teikumu, pat ne vārdu uzrakstītu tāpat vien, lai aizpildītu grāmatas lappuses.

“Rūgtās sēklas” ir Asinszāles triptiha (triloģijas) pirmā grāmata, taču gluži pusvārdā nekas neuzkaras, kā tas mēdz gadīties grāmatām ar turpinājumiem. Taču pa īstam novērtēt Īana Tregillisa meistardarba vērienu var tikai izlasot visu Azisnzāles triptihu, tādēļ darbs pie otrā grāmatas – “Visaukstākais karš” latviešu izdevuma rit jau pilnā sparā.

7 komentāri

Filed under Uncategorized