Tag Archives: zinātniskā fantastika

China Mieville “The City & the City” – atredzēt Dvinu

Čaina  Mjevils ir populārs mūsdienu fantastikas autors, viņš ir populārākais tā saucamā New Weird novirziena pārstāvis, un “The city & the city” ir viņa atzītākais darbs – tas ir saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā arī 2009.gadā Hugo balvu kā labākais romāns.

New Weird ir 90tajos gados radies SFF novirziens, kura autori sakās smēlušies iedvesmu H.P.Lovkrafta darbos, viņu radītās pasaules, ir dīvainas (kā to sola žanra nosaukums), tajās ir sapludināti fantastikas, fantāzijas un šausmu elementi. Darbība parasti risinās urbānā vidē, pilsētās, kuras līdzās apdzīvo cilvēki un dažnedažādi mošķi un notiek visādas dīvainas lietas.

city-and-city

Izdevniecība Pan Books, 373 lpp.

“The city & the city” gan nekādu mošķu nav, fantastiska ir pati pilsēta. Autors ir paņēmis ideju par dalītajām pilsētām (piemēram, Austrumu un Rietumu Berlīne) un atvasinājis to līdz absurdam. Iedomājaties, ja Rīgas teritorijā būtu divas valstis. Ja, piemēram, Ķengarags un Bolderāja skaitītos vienā valstī, bet Imanta un Purvciems – citā? Ja Brīvības ielas pāra skaitļu puse būtu vienā valstī, bet nepāra – sauktos Ļeņina iela un būtu citā? Ja pusei Rīgas Daugava būtu Daugava, bet otrai – Dvina? Un kas pats interesantākais – vienas valsts iedzīvotāji otrus valsts iedzīvotājus un ēkas neredz, viņi no bērnības ir iemācīti sev apziņā bloķēt (atredzēt) visu, kas skaitās pie otras valsts. Katras valsts iedzīvotājiem ir aizliegtas krāsas, kuras ir iecienītas otras valsts iedzīvotājiem, dažādas valodas, dažādas reliģijas, dažāda gaita. Zvani no vienas valsts uz otru protams ir starptautiski, ceļošanai uz otru valsti ir jākārto vīzas un, protams, abas valstis viena otru neieredz. Un redzēt otru valsti ir noziegums, kolīdz tas tiek fiksēts, tā uzrodas pārstāvji no noslēpumainā Pārkāpuma un aizved pārkāpēju nezināmā virzienā un ar galiem. Kāpēc šī pilsēta ir sadalījusies divās valstīs, neviens vairs neatminas, tā tas vienmēr ir bijis un Pārkārpums kārtīgi sargā, lai tas tā arī paliktu.

Tieši šādas pilsētas ir Beszel un Ul Qoma. Šīs pilsētvalstis valstis atrodas kaut kur Austrumeiropas nomalē, Melnās jūras piekrastē. Grāmatas galvenais varonis ir Beszel policijas detektīvs Tjadors Borlu, kuram uzdots atrisināt kādas mīklainu meitenes slepkavību. Pareizāk sakot, slepkavība uz pirmo acu uzmetienu izskatās pilnīgi parasta, kāds ņēmis un nozūmējis kādu, iespējams, staiguli un neveiksmīgi mēģinājis nobēdzināt līķi. Vienīgais, ka upuri nekādi neizdodas identificēt, līdz anonīmi avoti detektīvam piespēlē informāciju, ka meitene patiesībā ir no Ul Qomas. Un kā gan tas ir iespējams – Ul Quomas meitenes līķis Beszel rajonā, bet Pārkāpums to nav fiksējis? Sākot šķetināt noziegumu, mēs kopā ar detektīvu Borlu rokamies arvien dziļāk abu pilsētu noslēpumos.

020413_2026_HughHoweyWo2.pngLai gan stāsta kriminālais pavediens ir visai klasisks, tomēr tas ir tikai instruments šīs fantastiskās Mjevila iedomātās pasaules izpētei un par šo pasauli vien viņam pienākas visas bļembas. Ja uzskati sevi par fantastikas cienītāju, tad no visas sirds ieteiktu izlasīt šo grāmatu. Augstākās raudzes fantastika, kura liek kārtīgi padomāt – cik daudz mēs paši savā dzīvē apzināti vai neapzināti izvēlamies atredzēt?

P.S. Intam no asmodeus.lv arī patika

4 komentāri

Filed under Uncategorized

Ben Elton „Time and Time Again” – balstīts uz gandrīz patiesiem notikumiem

Kāds ir laika ceļotāju pirmais uzdevums? Pareizi – nogalināt Hitleru. Šoreiz autors ir oriģināls, un sūta laika ceļotāju pēc Gavrilo Principa (iesākutime and timemam).

Izdevējs: Bantam Press, 387 lpp.

Izdevēja apraksts:

Ir 1914.gada 1.jūnijs un Hjū Stentons, izbijis kareivis un slavens piedzīvojumu meklētājs ir vārda tiešā nozīmē vientuļākais cilvēks uz zemes. Neviens ko viņš jebkad ir mīlējis vai pazinis vēl nav dzimis. Varbūt tagad tie nekad nepiedzims. Stentons zina, ka tuvojas liels un šausmīgs karš. Kolektīvas pašnāvības ārprāts, kas iznīcinās Eiropas civilizāciju un radīs ciešanas miljoniem turpmākajā gadsimtā dzīvojošo. Viņš zina, jo viņam tas gadsimts jau ir vēsture. Kaut kā viņam šī vēsture ir jāmaina. Viņam ir jānovērš karš. Karš, kas sāksies ar vienu lodi. Bet vai viena lode patiešām var sabojāt veselu gadsimtu?
Un, ja var, tad vai vēl viena lode spēj šo gadsimtu glābt?

Turpinot iepriekšējā ierakstā aizsākto laika ceļošanas tēmu, šoreiz par Hjū Stentona varonīgajiem centieniem novērst pirmo pasaules karu.

Sers Īzaks Ņūtons ir atklājis šo to par laiku un telpu, kam pasaule vēl viņa laikā nav gatava. Tāpēc viņš ir uzrakstījis vēstuli un nodevis to glabāšanā Kembridžas universitātes, kurā pats skolojies, vadītājam ar norādījumu, ka to jānodod no paaudzes paaudzē un atvērt drīkstēs tikai 2024.gada 1.janvārī. Atverot šo vēstuli norādītajā datumā, profesori uzzina, ka Ņūtons ir izštukojis, ka laiks ir kā spirāle, un aprēķinājis, ka pēc pusgada uz mirkli telpā būs tāds punkts, kurā krustosies laika spirāles, un tajā stāvot kāds varēs nonākt 1914.gada maijā un restartēt vēsturi. Un Kembridžas zinātnieki nolemj, ka viņiem ir jāizmanto šī iespēja un jāsūta kāds vienpatis misijā izmainīt vēsturi un novērst pirmo pasaules karu . Šeit uz skatuves uznāk Hjū Stentons, ideāls kandidāts misijai – izbijis specvienības kareivis un izdzīvošanas realitātes šova zvaigzne, kurš nesen ir zaudējis savu ģimeni autokatastrofā. Turklāt nevainojami runā vācu valodā, respektīvi, izcils kandidāts.

Šo stāstu var sadalīt trīs daļās – Stentona gatavošanās operācijai, pati operācija un tās sekas. Gatavošanās daļa ir intriģējoša un daudzsološa, mums ir interesants varonis – tāds kā Bēra Grilla prototips, ir Kembridžas vēstures profesore, kam šajā grāmatā atvēlēta humorista loma un ir pietiekami interesants (lai gan par oriģinālu to saukt nevarētu) uzstādījums. Taču, kad nokļūstam līdz pašai operācijai. Tad sākas īsta bēdu ieleja. Sauss, neinteresants notikumu atstāstījums turklāt vēl tiek piesaistīta pilnīgi nevajadzīga un stāstam neko nedodoša romantiskā līnija – Stentona dēka ar jaunu, daiļu un trakoti progresīvu sufražisti. Un kad tiekam līdz grāmatas noslēdzošajai daļai, kas diemžēl ir pārāk īsa, lai gan ļoti laba (nevarētu teikt, ka ļoti oriģināla), visa kopējā garša jau ir sapurgāta. Rodas sajūta, ka no laba garstāsta ir mēģināts izstiept romāna izmēra darbu, kā rezultātā sanākusi tāda tizla atšķaidīšana.

010313_0906_EntonijsHor2.pngTāds viduvējs laika ceļošanas gabals ar labu ideju, bet diezgan pašvaku izpildījumu. Par to, vai tiešām viens cilvēks spēj mainīt vēsturi (šajā gadījumā gan Stentons, gan Princips). Trīs bļembas.

5 komentāri

Filed under Uncategorized

Claire North „The First Fifteen Lives of Harry August” – dzīve pa apli

augustsIzdevējs: Orbit, 448 lpp.

Izdevēja apraksts:

Neaizmirstama varoņa neparasts ceļojums – stāsts par draudzību un nodevību, lojalitāti un grēku izpirkšanu, mīlestību un vientulību, un neizbēgamo laika ritējumu.
Harijs Augusts ir uz nāves gultas. Atkal. Nav svarīgi, ko viņš dara, vai kādus lēmumus dzīvē pieņem, pēc nāves Harijs vienmēr atgriežas sākumpunktā – kā bērns ar visām zināšanām par dzīvi, ko viņš jau ir dzīvojis neskaitāmas reizes pirms tam. Nekad nekas nemainās. Līdz šim. Kad Harija vienpadsmitā dzīve tuvojas beigām, slimnīcā pie viņa ierodas maza meitene. “Es gandrīz jūs nokavēju , Doktor August,” viņa saka. “Man vajag nosūtītu ziņu.” Šis ir stāsts par to, ko Harijs dara tālāk, un to, ko viņš darīja agrāk, un kā viņš cenšas saglabāt pagātni, kuru viņš nevar mainīt un nākotni, kuru viņš nedrīkst pieļaut.

Harijs Augusts ir kalačakra – cilvēks, kurš savu dzīvi nodzīvo neskaitāmas reizes, pēc nāves katru reizi piedzimstot no jauna, 1919.gada jaungada naktī, kādā Anglijas dzelzceļa stacijā, turklāt atminoties visas savas iepriekšējās dzīves. Grāmata sākas ar Harija vienpadsmitās dzīves nogali, kad pie viņa ierodas maza meitenīte, arī kalačakra, kas nodod viņam ziņu – “Pasaulei pienāk gals, kā tam allaž ir jānotiek. Taču beigas ar katru reizi pienāk ātrāk.” Tomēr, pie šiem notikumiem mēs atgriežamies tikai labi ja grāmatas vidū. Pirmo pusi Harijs mums stāsta par savām iepriekšējām dzīvēm, par to, kā viņš pamazām samierinās domu, ka viņam dzīve jādzīvo no jauna un jauna, par to kā viņš tikai ceturtajā dzīvē uzzina par to, ka nav vienīgais tāds daudzdzīvotājs, un ka viņi sevi sauc par kalačakrām un ir apvienojušies klubā Kronos, par to kā Harijs meklē šo klubu un par tā dažādajiem biedriem un kā tie izmanto savas neskaitāmās dzīves.

Un tā, lēnā garā mēs nonākam pie sākumā apsolītās intrigas par pasaules galu. Kas tuvojas aizvien ātrāk, jo, kā izrādās, kāds mākslīgi steidzina zinātnes progresu – datori piecdesmitajos, mobilie telefoni 70tajos, utt. Kas ko un kāpēc – to jums nāksies noskaidrot pašiem, ja nolemsiet izlasīt šo patiešām labo zinātniskās fantastikas grāmatu. Vienīgais, ko piebildīšu – vienīgais veids, kā apstādināt kalačakru, pārtraukt tā neskaitāmos ciklus, ir nepieļaut tā piedzimšanu. Un tādēļ katra kalačakras lielākais noslēpums ir sava izcelsme…

020413_2026_HughHoweyWo2.pngDaudzās dzīves ir svētība vai lāsts? Kā lai nesajūk prātā? Kā lai paliek labs? Grāmata nav baigais ekšen gabals, tomēr nevienu brīdi nav garlaicīga, tā ir forša, inteliģenta lasāmviela. Ja lasāt angļu mēlē, noteikti rekomendēju. Piecas bļembas.

P.S. Atsevišķi vēl gribu atzīmēt grāmatas vāka bildi. Vienkārši perfekti 🙂

9 komentāri

Filed under Uncategorized

Īans Tregilliss „Visaukstākais karš” (Asinszāles triptihs. Otrā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, tad publicēju atkārtotu ieraksta versiju, lai pievērstu jūsu uzmanību šai lieliskajai grāmatai.

Izdevējs: Prometejs, 384 lpp.

Oficiālais apraksts:
Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Katra burvja nāve ir kā trieciens britu nacionālajai aizsardzībai.
Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ir ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju.
Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni.
Tiekot atkal ierautam Asinszāles pasaulē, Māršs atklāj, ka, beidzoties karam, Lielbritānijas tumšajiem darbiem netika pielikts punkts. Un, kamēr viņš cenšas aizsargāt karalieni un valsti, vissmagākā cīņa viņam ir jāizcīna pašam ar sevi.

Tā kā šī ir otrā grāmata triloģijā, ir ārkārtīgi grūti pastāstīt par sižetu, nesabojājot lasītprieku.
Darbība risinās nedaudz vairāk kā divdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem, PSRS kara rezultātā ir kļuvusi par lielvaru, pakļaudama sev visu Eiropas kontinentālo daļu, kā arī daļu Āzijas. Vienīgais, kas to attur no uzbrukuma Lielbritānijai ir bailes no Eidoloniem, pārdabiskām būtnēm, ar kuru palīdzību angļiem izdevās piespiest Vāciju zaudēt otrajā pasaules karā. Taču tad kāds sāk slepkavot burvjus…

Galvenie varoņi ir kļuvuši vecāki, to dzīves ir salauzuši valsts labā kara laikā nestie upuri. Viņu varoņdarbi ir aizmirsti un nu viņi dzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi. Un tad pēkšņi uzrodas sens, par mirušu uzskatīts ienaidnieks – Grēta,  un ierauj viņus pagātnes murgā, kas vienlaicīgi arī ir varoņu vienīgā iespēja izpirkt savus grēkus. Ienaidnieks, protams, ir vēl stiprāks un likmes vēl augstākas. Vienā brīdī pat sāk šķist, ka autors ir vēlreiz izmantojis veco recepti, jo ja reiz pirmā grāmata bija tik laba, tad kādēļ kaut ko mainīt? Taču, par lielu atvieglojumu, tas ir tikai veikls triks uzmanības novēršanai , jo, kad priekškars krīt un atklājas kas ir kas, tad neatliek nekas cits kā pakasīt pakausi un pateikt WOW.
Ja triloģijas pirmā daļa “Rūgtās sēklas” (apraksts šeit) man šķita vienkārši laba lasāmviela, tad “Visaukstākais karš” savā ziņā “norāva jumtu”. Šī grāmata bija ne tikai labāka par pirmo, bet, arī tās gaismā pirmā daļa kļuva labāka – uzzīmējās lielā kopaina, tā teikt – puzles gabaliņi skaisti salikās vietā – kas visu stāstu padarīja par īstu bombu.
Arī Reibolds, kurš, manuprāt, pirmajā grāmatā bija vājākais posms – ne pārāk simpatizēja, jo likās tāds diezgan kartonisks tēls, kurš par dzimteni un savu taisnību ies pāri visam, tagad ir kļuvis par saprotamu, dziļu tēlu, kuram var just līdz no visas sirds.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no labākajām grāmatām (un arī visa triloģija kopā), kādu man ir nācies lasīt. Tajā nav nekā lieka, non–stop spriedze 350+ lapaspušu garumā, saprotami, dziļi varoņi, kuriem līdzpārdzīvot, lieliska valoda un atmiņā uz ilgu laiku paliekošs stāsts.
Vienīgais lielais mīnus visā šajā padarīšanā ir tas, ka grāmata noslēdzas ar pamatīgu “cliffhanger” un tagad jāgaida, lai noskaidrotu, ar ko šis lieliskais stāsts noslēgsies, kas, protams, bļembu skaitu nemazina. Asinszāles triptihs tik ļooooti aizrauj, ka tā vien šķiet, ka šai grāmatai ir par maz dot piecas betmenbļembas, tāpēc šoreiz lieku pa virsu vēl arī robinu.

Grāmata pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

2 komentāri

Filed under Uncategorized

Mira Grant „Parasite” – „Labāk kājās stāvot mirt, nekā uz ceļiem dzīvot” /ģenētiski modificēts lentenis/

Izdevniecība Orbit, 504.lpp

Desmit gadus tālā nākotnē, cilvēce plaukst bez slimībām.
Par savu labo veselību mēs esam parādā pazemīgam parazīts – ģenētiski inženierēts lentenis, ko radījuši ģenētikas pionieri SymboGen korporācija. Implantēts lentenis mūs pasargā no slimībām un uzlabo mūsu imūnsistēmu. Tas ir tik veiksmīgs, ka pārspēj pat zinātnieku pārdrošākos sapņi. Tagad, desmit gadus pēc radīšanas, gandrīz katrā cilvēkā dzīvo SymboGen lentenis.
Bet šie parazīti kļūst nemierīgs. Viņi vēlas savu dzīvi … un darīs visu, lai pie tādas tiktu.

Miras Grantas grāmatu “Parazīts” pamanīju, jo tā ir iekļauta šī gada Hugo balvas nominantu īsajā sarakstā (gluži tāpat kā pēdējos trīs gadus šīs rakstnieces iepriekšējās grāmatas).

Jūs varbūt teiksiet – fui, labprātīgi rīt lenteni, kas par murgiem! Taču šis aspekts rakstniecei ir izdevies visai pārliecinošs, savu teoriju viņa balsta tā saucamajā Higiēnas hipotēzē, ka jo tīrākā pasaulē mēs dzīvojam, jo vājāka kļūst mūsu imūnsistēma (tā ir reāla hipotēze, vairāk par to var palasīt šeit). Līdz ar to tuvā nākotnē, kad cilvēku imūnsistēma ir galīgi atšālējusies, šis implants nāk kā universāls glābējs, kas palīdz cilvēkiem nemocīties ar visādām alerģijām, hroniskām kaitēm un vispār slimībām kā tādām.

Grāmata sākas ar to, ka mūsu galvenā varone Sallija Mitčela pamostas brīdī, kad viņas ģimene ir sanākusi slimnīcā uz skumju procedūru – atslēgt Salliju no dzīvības uzturošām sistēmām, jo Sallija ir trāpījusi smagā autoavārijā, un ārsti ir konstatējuši, ka viņas smadzenes ir mirušas. Taču āreče – Sallija saka nāvei nē un atver acis. Turklāt neatceras neko pirms pamošanās, pat runāt un staigāt jāmācās no jauna. Vienīgais, kā ārsti to spēj skaidrot – brīnumainā “Zarnu miesassarga”™ a.k.a. lenteņa klātbūtne Sallijas organismā.

Nākamā aina – sešus gadus vēlāk – Sallija joprojām neatceras pilnīgi neko no savas pirmsavārijas dzīves, sauc sevi par Selu un apgalvo, ka ir cits cilvēks. Turklāt, kā atzīst apkārtējie, viņa ir kļuvusi daudz patīkamāka persona, nekā bijusi pirms tam. Sallijai ir jauns draugs, kurš pilnīgas nejaušības rezultātā ir ārkārtīgi talantīgs parazitologs Dr. Neitans Kims. Tā kā nejaušībām šajā pasaulē nav ne gala, ne malas, tad Sallijas tēvs ir ASV armijas infekciju slimību medicīniskās izpētes institūta Sanfrancisko nodaļas vadītājs.

Kādu dienu Sallija ar savu Dr.Kimu pastaigājas pa tuvējo iepirkšanās centru un ierauga meitenīti, kura dīvaini, šļūcoši pārvietojas, it kā būtu miegā (zombiestyle). Izrādās, ka šādi gadījumi jau ir novēroti arī citur, turklāt tie kļūst arvien biežāki. Atbildīgās iestādes netiek gudras, kas ar šiem cilvēkiem notiek, taču aizdomu ēnas par “miega slimības” epidēmijas izraisīšanu krīt uz SymboGen. Tā nu Sallija/Sela kopā ar savu mīļoto metas šķetināt milzīgo noslēpumu, kas un kā.

Es gan neko nesaprotu no mikrobioloģijas un parazītiem, taču, tā kā notikumi risinās tuvā nākotnē (2017-2027) tad uzstādījums tomēr liekas pārāk fantāzisks. Un galvenajai varonei lielākoties gribas spert pa dibenu (jo viņa nesaprot, kas notiek). Vai arī rakstniecei, ja viņai liekas, ka mums būtu reizē ar varoni jānesaprot, kas notiek.
Priekš 500 lpp grāmatā nekas pārāk daudz nenotiek, rodas iespaids, ka grāmata ir speciāli pastiepta, lai varētu to izdot divās daļās.  Nevarētu teikt, ka kopējais uzstādījums ir ļoti noslēpumains, jo principā jau no sākuma lielos vilcienos ir skaidrs, kas ir kas,  un tādu lielu “wow” momentu grāmatā nav. Taču lasījās grāmata raiti, ne par velti taču balvām izvirzīta.
4 bļembasJa jums patika Kronina “Pāreja”, tad šī arī varētu iet pie sirds.
Kad tikko izlasīju grāmatu, tad  man tā likās tāda  so-so , vairāk par 3 bļembām nevelk,  bet laikam ejot piefiksēju, ka arvien mēdzu par to aizdomāties un vispār bija feins gabals. Un priekš-pasūtiju otro daļu. 4 bļembas.

Komentēt

Filed under Uncategorized

Iespējams, nākamā fantastikas klasika – Hjū Hovijs “Vilna”

WOOL-LATPar šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, un ir viena no labākajām fantastikas grāmatām, kādu nācies lasīt, tad publicēju ierakstu atkārtoti.

Izdevniecība Prometejs, 528.lpp
Tas ir stāsts par cilvēces cīņu par izdzīvošanu, cilvēci uz robežas. Ārpasaule ir kļuvusi neapdzīvojama, un skats uz to ir ierobežots, runāt par to aizliegts. Bet vienmēr ir tie, kas cer, kas sapņo. Tie ir bīstami cilvēki, iedzīvotāji, kas inficē citus ar savu optimismu. Viņu sods ir vienkāršs. Viņiem tiek dots tas, ko tie vēlas visvairāk. Viņi tiek palaisti ārā.

Izlasījis “Pāreju” sajutos uz distopijas viļņa un ķēros klāt jau pasen nolūkotam citam post apokaliptiskam gabalam – “Vilna”. Teorētiski tā skaitās pentoloģija, jo autors to izdeva pa daļām, taču kopumā viss lasās kā viens stāsts. Tātad – visi cilvēki dzīvo pazemē ieraktā ~130 stāvus dziļā elevatorā, ārpasaulē dzīvot nevar, jo gaisā mīt briesmīgi toksīni, kas, pie saskares, cilvēkus fiksi nogalina. Elevatorā ir izveidota pilnībā funkcionējoša sistēma – cilvēks piedzimst, kļūst par kāda ēnu (mācās arodu), pats met ēnu (māca arodu) un mirst. Apglabā cilvēku dārzā (mēslojumam), visi par piemiņu iekož tomātā, iemet apgrauzeni kapā un dzīve turpinās. Tā dzīve rit jau vairākus gadsimtus, atmiņas par ārpasauli ir zudušas, jo pēc pēdējās lielās sacelšanās pirms 150 gadiem visi informāciju par pagātni saturošie cieti diski ir iztīrīti tukši.

Grāmata sākas ar to, ka vecais šerifs pieprasa, lai viņu izlaiž ārpasaulē, jo ir vīlies pastāvošajā iekārtā un sauc visu par meliem – vēlēšanās tikt ārā ir lielākais iespējamais grēks un vienīgais iespējamais sods ir – tikt izlaistam. Turklāt izejot ārā ir uzdevums ar vilnas lupatiņu (no šejienes arī grāmatas nosaukums) notīrīt kameras lēcas, caur kurām cilvēki no pazemes var vērot ārpasauli. Ko arī visi kārtīgi izpilda, taču kāpēc to dara pat tie, kas ir zvērējuši tā nedarīt – tas gan visiem pazemē paliekošajiem ir liels noslēpums. Mērs ir spiests meklēt jaunu šerifu un dodas satikt jauno amata kandidāti – kādu meiteni no mehāniķu nodaļas, kura gan ļoti nav pa prātam otrai galvenajai elevatora amatpersonai – IT šefam. Kopā ar jauno šerifu lasītājs arī pamazām atklāj visus elevatora noslēpumus – kas, ko, kāpēc ,utt, utjp.

“Vilna” sevī ievelk ne pa jokam, grāmatu burtiski nav iespējams nolikt malā, un tad, kad tu noliec, tad turpini par to domāt. Visu varoņu – gan labo, gan ne pārāk labo– rīcība un motivācija ir labi saprotama un pamatota, atliekt tik izvēlēties pusi un karst līdzi. Ļoti patika autora radītā slēgtās pasaules iekārta, visi sistēmas darbības principi ir izskaidroti un ticamības moments nezuda (nebija nekādu 100gadīgu konservu). Kad skumji pāršķīru pēdējo lapaspusi un metos tīmeklī meklēt vairāk informācijas par autoru, manam priekam nebija gala, jo – prieks kur tu rodies – ” Vilna” ir tikai iecerētās triloģijas pirmā daļa. Turklāt otrā triloģijas grāmata arī jau gatava, tā gan ir prīkvels un notikumi risinās laikā, kad elevators tika celts un stāsta kādi bija pirmās paaudzes iemītnieku piedzīvojumi. Lieku piecas bļembas, jo grāmatu ar lielu baudu izlasīju bezmaz vienā elpas vilcienā. Nevaru nepiekrist kādam amazon.com recenzentam – “Probably destined to be a Science Fiction Classic”.

Grāmata jau pieejama Latvijas grāmatnīcās un izdevniecības mājaslapā http://www.prometejs.lv

7 komentāri

Filed under Uncategorized

Īans Tregilliss „Rūgtās sēklas” (Asinszāles triptihs. Pirmā grāmata)

Par šo grāmatu reiz jau esmu rakstījis, taču tā kā tagad tā ir izdota latviešu valodā, turklāt tajā procesā es pats esmu iesaistīts, tad publicēju atkārtotu, mazāk “spoilerētu” ieraksta versiju, reklāmas nolūkos.

Izdevniecība Prometejs, 352 lpp

Oficiālais apraksts:

Ir otrā pasaules kara sākums, un britu slepeno aģentu Reiboldu Māršu vajā atmiņas par kaut ko savādu, ko redzējis savas Spānijas Pilsoņu kara misijas laikā: vācieti ar galvā ieurbtiem vadiem, kas skatījusies uz viņu tā, it kā būtu pazīstami. Kad nacisti sāk sūtīt misijās cilvēkus ar nedabiskām spējām — sievieti, kas spēj kļūt neredzama, vīrieti, kas staigā caur sienām un sievieti, ko Māršs redzējis Spānijā un kas, izmantojot savas zināšanas par nākotni, var sagrozīt tagadni — Māršs ir tas vīrs, kam jāstājas viņiem pretī. Reibolds būs spiests vērsties pie tumšajiem spēkiem, lai atvairītu gaidāmo iebrukumu. Taču darījumiem ar okultajiem spēkiem ikreiz ir noteikta cena. Un šī cena ir jāmaksā ar asinīm. Īana Tregillisa «Rūgtās sēklas» ir nervus stindzinošs meistardarbs — stāsts par gluži kā mūsējo, bet pilnīgi citādu divdesmito gadsimtu.

Grāmatas darbība risinās alternatīvās realitātes pasaulē, kurā arī ir pienācis 1939.gads, friči sākuši otro pasaules karu un grāmatas galvenais varonis – angļu spiegs Reibolds Maršs, spiegodams nacistu uzbrukumus Spānijā, ierauga friču jauno superieroci – pārcilvēkus.  Viens staigā cauri sienām, cits dedzina ar skatienu, utt. Tad nu Reibolds nogrābj vienu šādu superdāmu aiz čupra un aizlaiž mājup uz Angliju analizēt kas un kā. Angļi, sapratuši, ka ar ierastajām metodēm šādus super Ansīšus un Grietiņas neapturēt, ir spiesti vērsties pie tumšiem spēkiem pēc palīdzības…

Kad nejauši kādā angļu blogā uzzināju par šo grāmatu, tad uzstādījums šķita tik ļoti kick-ass (vācu pārcilvēki pret angļu burvjiem Otrajā pasaules karā), ka nebija variantu nelasīt.

Grāmatas notikumi risinās no trīs skatupunktiem – angļu spiegs Reibolds (cilvēks parastais), Vils (Reibolda čomaks, kā arī burvis) un Klauss (vācu pārcilvēks, kura uzdevums gan vairāk ir lasītājus iepazīstināt ar savas māsas Grētas –pārcilvēks – gaišreģe ar Dieva kompleksu – izgājieniem). Visi varoņi ir attēloti cilvēcīgi, nav izteiktu labo vai ļauno tēlu –katrs pats var izlemt, kam just līdzi – Lielbritānijas spiegam (un viņa neatlaidībai sasniegt mērķi), dižciltīgajam burvim (kas nesavtīgi palīdz, upurēdams sevi, lai glābtu daudzus) vai vācu pārcilvēkiem (zem, kuru pārcilvēcīgo spēju čaulas slēpjas parasti cilvēki un viņos ieslodzītās dusmas un kāre pēc atzinības).

Jāatzīmē, ka interesants ir burvju koncepts – viņi nevis burās, bet sazinās un ved pārrunas ar pārlaicīgām būtnēm “eidoloniem”, kam mēs esam tik vien kā mikrobi vai baktērijas, un kas par saviem pārdabiskajiem pakalpojumiem prasa samaksu, kā jūs domājiet kā? Protams, ka asinīs.

Stāsta būtība ir izteikta vienā no grāmatas epigrāfa citātiem – Nav lielu vīru, ir vien lieli izaicinājumi, kurus apstākļi liek paveikt parastiem vīriem.(Admirālis Viljams Halsijs). Par to kā atsevišķu cilvēku personīgā motivācijā dzimuši lēmumi var ietekmēt vēstures gaitu. Tas viss, protams, ir kārtīgā action mērcē, un grāmatu nolikt malā ir visnotaļ grūti. Man arī ļoti patika, ka grāmatā, atšķirībā no mūsdienās populārajiem “ķieģeļiem”, nav lieku teikumu, pat ne vārdu uzrakstītu tāpat vien, lai aizpildītu grāmatas lappuses.

“Rūgtās sēklas” ir Asinszāles triptiha (triloģijas) pirmā grāmata, taču gluži pusvārdā nekas neuzkaras, kā tas mēdz gadīties grāmatām ar turpinājumiem. Taču pa īstam novērtēt Īana Tregillisa meistardarba vērienu var tikai izlasot visu Azisnzāles triptihu, tādēļ darbs pie otrā grāmatas – “Visaukstākais karš” latviešu izdevuma rit jau pilnā sparā.

7 komentāri

Filed under Uncategorized